2012

Man nepatīk skatīties pagātnē, un ne bez iemesla. Savu dzīvi, kā diezgan daudzi mana vecuma cilvēki, esmu pavadījis, to "izturot".

Cilvēkiem, kas atmiņām piešķir lielāku nozīmi nekā es, es dažkārt iesaku uz tagadni skatīties kā uz pensiju iemaksām: šis laiks mums ir dots, lai padarītu savu dzīvi par tādu, ko būtu vērts atcerēties. Šogad es esmu nolēmis, ka ir pienācis laiks maniem "vecajiem, labajiem laikiem", kam es arī esmu rūpīgi gatavojies, izdarot izvēles un pārliecinot sevi par to, ka nekādiem kanoniem tās nav jāietekmē.

Šogad es esmu paspēris soli tajā virzienā, lai ar aizvien lielāku pārliecību varētu teikt to visiem sen apnikušo teicienu, ka "sekoju savai sirdij", jo tikai tagad sāku saprast, ko tas nozīmē, un tikai tagad tai frāzei sāk parādīties kāda nozīme manā dzīvē.

"Robežu nav" ir cita frāze, ko esmu pasācis lietot biežāk, jo jūtu, ka līdz šim esmu bijis nepietiekami drosmīgs.

Šo vakaru es pirmoreiz mūžā pavadu, jūtoties patiešām lepns par padarīto, nevis mēģinot sev iestāstīt, ka man tādam būtu jājūtas. Neticu, ka to nešauboties un ar smaidu var pateikt kurš katrs.

Tā kā nodeldētas frāzes bieži zaudē savu jēgu, mēģināšu nedaudz pārfrāzējot klasisko "laimīgo jauno gadu", novēlot Jums to, lai Jūs nākamgad justos nedaudz laimīgāki. 2012. gadā padariet savu dzīvi labāku un palīdziet to izdarīt arī citiem.

Citām lietām savu laiku nav vērts tērēt.