• ansis

2021

Prieks par visiem, kas var atskatīties uz šo gadu un uzreiz acu priekšā neredzēt skumji ambiciozu sarakstu ar lietām un plāniem, kas bija jāatceļ, jāpārceļ vai piespiedu kārtā neplānoti jāpārtransformē ārēju apstākļu dēļ. Objektīvi – 2020. gads bija sūds, vismaz no neveselīgās “kā varēja būt” perspektīvas. Šķiet, ka pa šo laiku esmu uz 85% “izsvīdis” visus mazos un ne tik mazos pārdzīvojumus un nedaudz atcerējies, kā tas ir – nespēt skaidri plānot gandrīz pilnīgi neko, nezināt, kas tuvākajā nākotnē notiks manā kalendārā vai kontā, un pirmo reizi pa vairākiem gadiem ar ļoti lielu nopūtu sākt nopietni apsvērt variantus citam maizes darbam. Kāds no jums varbūt zina un atceras, cik ilgs un smags darbs bija tikt līdz tam, lai es varētu kā savu galveno profesiju uzskatīt repa karjeru, un cik daudz man nozīmē fakts, ka varu teikt, ka “tas izdevās”. Šogad bija naktis, kurās jau biju mierā ar to, ka tas diemžēl ir beidzies.


Centos visu gadu par šo nečinksēt un publiski nepārdzīvot, lai nesētu lieku paniku jau tā pārbiedēto cilvēku priekšā. Domāju – uzrakstīšu par to tad, kad pie apvāršņa šķietami būs risinājums, tātad – tagad, šajā 2020. gada atskatā.


Khm… OK. Pirmo reizi manā gada atskatā ir apakšvirsraksts, un te tas būs:


COVID-19


Ir cilvēki un veselas profesijas, kam šis laiks ir bijis daudz traģiskāks, nekā reperiem, PROTAMS. Pareizākais, ko varēju darīt (tā domāju arī šobrīd), ir mēģināt savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis un negāzt tos virsū citiem, pieņemot, ka mums visiem šogad pietika, ar ko dīlot. Bet, kā jau nojaušat pēc netradicionālā virsraksta šajā atskatā, esmu nolēmis, ka šis varētu būt īstais brīdis, kad man to kaut kur pacensties izlikt. Laikam jau tikai paša iekšējā balansa vārdā?... Ja nevēlaties jau tā knapajā svētku noskaņā ko tādu absorbēt vai par to lieki domāt, labāk izlaidiet šo atskata daļu un lasiet no virsraksta “2020”.


Ar Līvu šogad izdomājām jaunu terminu – “bomžu terapija”. Tas ir – vienkārši runāt savā starpā par to, kas mūs uztrauc un par ko domājam. Tas ļoti palīdzēja, tikai, protams, neiesaku aizrauties ar profesionāļu tēlošanu un vairāk fokusēties tikai uz uzklausīšanu un atbalstu, nevis diagnožu uzstādīšanu. Ja kādam no malas izskatījās, ka ļoti normāli ar šo tiekam galā, tad ļoti labi – tas laikam arī bija mērķis. Uz strīpas bija (un arī šobrīd nedaudz vēl ir) ļoti daudz, taču paralēli bija jāatceras arī par savu publiskās personas atbildību, aktīvi jāmeklē atbildes uz jautājumiem, uz kuriem vēl oficiāli neeksistē skaidras atbildes, jo par tām vēl tikai spriež vai spriedīs, un arī izspriestais var pēc brīža tikt pārspriests no jauna. Šobrīd, kad rakstu, līdzīga situācija (komplektā ar visu pārējo sūdaino 2020 strīpu) ir arī mūsu uzņēmuma formalitāšu jautājumos, konkrēti – sakarā ar visām reformām, ko, par spīti pandēmijai, Latvijā tika nolemts veikt tieši tagad. Īsumā – ļoti maz stabilitātes, tātad arī spējas kaut ko sev vai jums garantēt vai apsolīt.


2020. gadā viss notika stipri citādāk. Darba vide un process, jaunās idejas un aktivitātes (NC drēbes un viss ar to saistītais, jaunā mājas lapa, mūzika, mūzikas distribūcijas problēmas, soctīkli, online veikala un mailing-list’a ieviešana komunikācijai ar jums). Ik pa brīdim pievīla tehnoloģijas un tehnika. Kā man šķita – sliktākajos iespējamajos brīžos, bet, protams, tas ir pārspīlēti teikts. Ļoti izjutu savu pieredzes un zināšanu trūkumu praktiski visās lietās, kas nebija mūzika, jo tieši šogad bija daudz jaunu ambīciju un vēlēšanās apgreidoties. Tā kā, jā – esmu nedaudz nosirmojis pa šo gadu, nebrīnieties (bez jokiem).


Mums – tai sabedrības daļai, kuras pamatdarbs galvenokārt ir saistīts ar to, lai sapulcinātu vienā vietā un laikā iespējami daudz cilvēku un spēlētu koncertus – šis bija un ir izteikti nepatīkams laiks. Tiem dažiem full-time koncertējošajiem mūziķiem, kas mums vispār ir Latvijā, tas nozīmē gandrīz pilnīgu darbības apturēšanu. Kā zvejniekiem atņemt visas ūdenstilpnes, izņemot baseinus un grāvjus, kaut kā tamlīdzīgi.



Nāca un aizgāja jaunas pulcēšanās ierobežojumu versijas. Iekštelpu, ārtelpu, ar un bez distancēšanās, ar konkrētiem un interpretējamiem diennakts laika ierobežojumiem. Pavasarī bija dīkstāves pabalsts – izmantojām to, kamēr tāds bija, un pesimists manī bija ļoti patīkami pārsteigts par to, ka tiešām kaut ko saņēmām, par ko bijām un esam ļoti pateicīgi. Visu plānoto atcēlām / pārcēlām un sēdējām mājās, neizraisot nekādas potenciāli bīstamas repa fanātu pulcēšanās. Viens no nosacījumiem gan bija tāds, ka, saņemot pabalstu, tajā laikā pilnībā jāpārtrauc darbība, kaut teorijā varējām pa to laiku padarīt kaut ko citu, kaut nedaudz pasildīt ekonomiku tādā veidā. Rezultātā vienkārši sēdējām, gaidījām, kas notiks; atlikušās pavasara merča lietas piespēlējām 181h. Protams, pastrādāju pie albuma. Tad beidzās “ārkārtas situācija”, beidzās arī pabalsts, ierobežojumi palika. Par vasaru pārāk neuztraucos, mūsu pagājušais gads bija pietiekami labs, lai izveidotu iekrājumus, bet jau pavasarī visu laiku domāju par tuvojošos rudeni un ziemu. Sapratu, ka absolūti neprotu pieņemt to, ka nekā nevaru ietekmēt, kas īsti notiks ar mūsu 2019. gadā ar lielām pūlēm sakārtoto darbības modeli.


Ap to laiku pamanīju, ka cilvēki šajā krīzē ar to sadzīvo dažādi. Daži, ko tas uzreiz ļoti tieši skāra ne tikai sociālo paradumu, bet arī uzņēmējdarbības jomā, dzīvoja stresā un neskaidrībā par nākotni. Daži, kam pirmais vilnis netrāpīja tik personīgi, atkārtoja “viss būs labi, nav, par ko uztraukties, wnk chill” tipa mantras. Vasarā man gandrīz vai sāka šķist, ka tā ir pareizākā stratēģija.


Agrā rudenī secināju, ka varu būt ļoti pateicīgs tam, ka laicīgi sākām funktierēt, kā risināt šīs problēmas, un domāt darbības plānus dažādiem nākotnes scenārijiem. Manuprāt, tas stress bija tā vērts, jo pamudināja domāt reālus risinājumus, bez kā mūsu vietā gan jau neviens nevarētu iztikt. Manīju, ka “čilotāji” arī vienā brīdī sāka lūzt, jo tikai tagad saskārās ar tām realitātes neērtībām, kuras daudzus uztrauca jau visu gadu, jo bija pamanāmas jau pa gabalu, tikai tam negribējās noticēt, jo kuram gan šogad pietrūka problēmu. Katrā ziņā – man ir milzīgs prieks, ka jau tad spējām izdarīt visus lēmumus ar vēsu prātu, kritiski izanalizējot situāciju, cik nu tas bija iespējams. Tagad to spējam darīt vēl labāk un šo piespiedu pieredzi ņemsim sev līdzi.


Liela, liela pateicība visiem, kas saprata mūs, kad atcēlām vai pārcēlām koncertus, uztraucoties par mūsu visu drošību, par ko tad daudzi pasmējās un pavīpsnāja, reizēm pat pasākuma organizēšanā iesaistītie, un man bija gari jāskaidro, par ko tad es tieši tā esmu uzvilcies, jo neviens jau no manis neprasīs par to atbildību. Katru reizi, publicējot informāciju par mainītajiem plāniem, acu priekšā redzēju izfantazētas ainas ar to, kā izrauju no jūsu trīcošajām rokām pēdējo cerību uz normālu ikdienu repa šova biļetes formā, un to, filmu ļaundaru stilā smejoties, sadedzinu jūsu acu priekšā. Paldies jums, ka neizdarījāt par to lieku spiedienu, kaut ticu, ka daudziem no jums šīs ziņas pamatīgi pabojāja garastāvokli.


Es nevarētu sev piedot, ja būtu uzorganizējis koncertu, kas būtu kļuvis par tolaik vēl ļoti jauna un neizpētīta vīrusa infekcijas pūzni, un jūs vai jūsu tuvie cilvēki (vai pat jums pilnīgi nepazīstami cilvēki) pēc tam par to būtu maksājuši ar savu veselību. Varētu attaisnoties par kontroles trūkumu, bet tie būtu meli – mūziķi vienmēr var izvēlēties nekāpt uz skatuves un iepriekš paziņot par to saviem klausītājiem.


Mēs bijām ļoti, ļoti piesardzīgi ar visu, kas šogad notika, cik vien tas bija mūsu pārziņā. Tas nebija viegli ne praktiskā, ne psiholoģiskā, ne finansiālā ziņā. Tomēr nevaru un negribu pārmest nevienam mūziķim, kas par to tik ļoti neuztraucās, ņemot vērā to, cik tas viss mums bija jauns, svešs, nepiedzīvots un nesaprotams. Daļa no mums vēl nesen neticēja, ka tā var būt mūsu neinformētība un bezatbildība, kas noved līdz tik nopietnām sekām kā neatgriezenisks kaitējums cilvēku veselībai vai pat nāve. Statistiska rāda, ka izklaides pasākumi mūsu gadījumā ne tuvu neesot bijuši bīstamākie apstākļi, kur saslimt, turklāt vidējo repa koncerta apmeklētāju laikam nevar raksturot kā “riska grupā” esošo. Bet pietiek atcerēties un apzināties, ka runa ir par vīrusu, kas spēj ceļot no organisma uz organismu, lai tam nebūtu pilnīgi nekādas nozīmes, ja vien cilvēkiem neliek pēc koncertu apmeklēšanas atsēdēt laiku karantīnā. Tāpēc, ņemot vērā to, ka ierobežojumi vairākās jomās (t.sk. izklaides pasākumu) lika pabrīnīties un apšaubīt to efektivitāti, lai neteiktu skarbāk, lielu daļu atbildības diemžēl nācās uzņemties mums pašiem, jo... citādi tā vienkārši nebūtu neviena atbildība.


Kāds organizators un mūziķi man minēja, ka tā esot pašu cilvēku atbildība – iet vai neiet uz koncertu, ja baidās saslimt. Es tam nepiekrītu. Viens – biju par to pastiprināti interesējies un sekojis līdzi daudz vairāk, nekā vidējais mana koncerta apmeklētājs. Divi – uzskatu, ka par drošību pasākumā vajadzētu parūpēties organizatoriem. Ja tas acīmredzami nenotiek un neviens cits to neuzņemas, ir skaidrs, ka vai nu pasākums ir jāatceļ, vai jācenšas izdarīt tā, lai tur būtu garantēti adekvāti droši apstākļi, lai ko tas kurā brīdī nozīmētu. Trīs – es NEVARU jūs aicināt ierasties vai iegādāties biļeti uz neko tamlīdzīgu, ja apzinos šo situāciju un apstākļus. Tā ir prasība ignorēt faktu, ka es jūs aicinu riskēt ar savu un citu cilvēku veselību.


Gribēju ar šo padalīties kā nedaudz alternatīvu stāstu tam, ko, iespējams, redzējāt manos šī gada nedaudz optimistiskākajos soctīklu ierakstos. Reāli gandrīz visi ar koncertiem un jebkuru pulcēšanos saistītie lēmumi izrietēja no tā kompleksā un trauslā balansa starp neskaidrajiem drošības pasākumiem, centieniem saprast, kas par ko ir atbildīgs un vai tas tiks ievērots, un arī savas uzņēmējdarbības / mūziķa karjeras / darbinieku izdzīvošanu. Gribu precizēt, ka runāju NEVIS oficiāli noteikto drošības pasākumu ievērošanu, bet drošību kā nepārprotamu rezultātu. Tā bija šī gada realitāte.


Es jūtu līdzi visiem, kas šajā laikā ir nobijušies un neziņā par savu nākotni – laipni lūgti klubiņā. Reizēm rezultāts informācijai par biedējošām lietām var būt un ir bailes, tam nevar nepiekrist. Bet būšu priecīgs par katru, kas šim visam tiks cauri tikai ar izbīli un mentālo diskomfortu, nevis zaudētām karjerām, uzņēmumiem, īpašumiem, veselību vai tuviniekiem. Izsaku līdzjūtību.


Šogad vispār biju spiests uztrenēt prasmi nedusmoties uz citādi domājošajiem vai alternatīvos informācijas laukos mītošajiem, pat ja tas gandrīz tiešā veidā draud sabotēt manus lielakā bildē it kā tik nenozīmīgos “repera plānus”. Ļoti ceru, ka ilgtermiņā šis viss paliks pagātnē kā slikts sapnis un ikdienā atgriezīsies cilvēcīgas attiecības, nedaudz vairāk saliedētības un ticības cilvēcei kā kaut kam vairāk nekā planetārai baktērijai. Skaidrs, ka 90% no mums tikai grib, lai mums visiem ir labāk, un ir svarīgi par to neaizmirst, lai ko kurš publicē savos soctīklos kādu iemeslu dēļ. Tā zaudētā ticība līdzcilvēkiem ir viena no bēdīgākajām lietām, ko šogad īpaši nācies novērot. Bet, sekojot nedaudz negatīvajam kursam, ko šeit esmu ieņēmis, šīs sadaļas noslēgumā pievienoju nelielu piebildi, tāpēc, ka gribu pasūtīt nahuj tos atkritumus, tos 10%, kas apzināti un ar savu pašlabumu prātā piš smadzenes cilvēkiem, kuri, nespējot noticēt tam, kas šobrīd notiek, izmisumā ķeras pie komfortablākām atbildēm, kas palīdzētu pandēmijas dusmas izlikt uz kaut ko labāk saprotamu, šķietami prognozējamu un pazīstamu. Man jau šogad apnicis runāt par “ticību”, bet es ticu, ka laiks izdarīs savu – gaidiet savu spriedumu.


Šo pievienoju vēlāk – S/O visiem reperiem, kas šogad prata atcerēties to, ka mūsu vārdos ieklausās cilvēki, kas mums uzticas, un vismaz 2x padomāja, pirms izvēlējās publiski paust savu viedokli un potenciāli izdarīt kaitējumu mums visiem, zinot, ka tas var tikt un tiek izmantots kā ierocis destabilizācijai un sabiedrības šķelšanai, īpaši tie, kas šobrīd tērē par to saņemto smieklīgo naudu. Šķiet, nav bijis sliktāka laika, kad akli ļaut runāt savai ignorancei, paranojai vai emocijām.


Cenšoties noslēgt šo tēmu – gribēju tikai piebilst, ka jā – mums, mūziķiem šis ir bijis problemātisks laiks (un vēl kādu laiku būs), bet tas netraucē skatīties uz šo visu objektīvi un redzēt, ka ne jau mums, mūziķiem šobrīd ir visgrūtāk. Gan jau mēs kaut kā tiksim galā. Varbūt kādam no mums vajadzēs palīdzību. Varbūt, ka daudziem. Tāpēc, lai lieki neturpinātu akcentēt kaut kāda rEpERa ProBLēMu nozīmīgumu, sūtu ļoti daudz spēka, izturības un nenovērtējamas pateicības mediķiem, ka strādājat pie tā, lai viss atgrieztos normālās sliedēs. Šo rakstu no visas sirds.


Tālākais ir anša 2020. gada raksturojums, kurā centīšos maksimāli izvairīties no šajā pretīgajā sadaļā atrunātā, bet ņemiet vērā, ka kaut kur otrajā plānā tas viss ir ļoti agresīvi klātesošs visam, ko aprakstīšu tālāk.


2020


Gads iesākas ar pamatīgi nosvilinātiem nerviem sakarā ar viena ļoti shady repa festa organizatoru medīšanu (S/O Reikam, Denisam, Punktam uz I un Edgaram no EdArt TV par palīdzību), paralēli ziņās lasot to, kā deg Austrālija ar visu savu floru / faunu, un pieaugoši drūmiem šausmu scenārijiem par klimata pārmaiņām. Komplektā ar to – jauna pasaules kara draudi. Aizvien biežāk pavīd arī ziņas par jauna vīrusa epidēmiju Āzijā un to, ka jācer, ka tas neizplatīsies globālā mērogā. Aktīvi sekojam līdzi mana līdz šim lielākā solo koncerta biļešu tirdzniecībai, organizējam koncerta viesus, ekrānu vizuāļus, scenogrāfiju un pāris ar šovu plānotos bonusus, tai pat laikā mājās strādājot pie jauna muzona tik tikko pabeigtajā mājas studijā, par ko gan jau esat dzirdējuši mani stāstām vai rakstām iepriekš. Uz janvāra beigām paviesojos Krīvēna “Pāļa bazarā”. Seko manas mūža lielākās un arī šī gada pēdējās paģiras, tnx.


Vēl ap to laiku joprojām eju cauri savām repera eksistenciālajām pārdomām, kuru rezultātu ļoti labi var just jaunajā albumā. Ļoti daudz jautājumu – KAM es to rakstu, KUR tas skanēs, KĀ tas tas skanēs un KĀ atšķirsies no iepriekšējā ieraksta, KAS es tāds vispār esmu, PRIEKŠ KAM es to daru, VAI tam ir kaut kas jāpierāda un KAS, un KO es pēc tam varēšu būvēt uz tā? Tik pārspīlēti daudz par to domāju (tieši tas pats notika arī pirms “#Himnām” un “Balzama”), ka beigās lielākais darbs ir aktīvi mēģināt aizmirst par šiem jautājumiem – tas, iespējams, ir mans gada lielākais psiholoģiskais pārdzīvojums un radošais sasniegums reizē.


Februārī izziņojam otro “Republikas Tūri” ar Prusaku, Edu & Satīnu DJ Vento vadībā. Pagājušā gada lēmums uz skatuves turpmāk kāpt kopā ar 181h kā DJ tiek padarīts par realitāti. Paspēj notikt koncerts Valmierā, divus no koncertiem (Jelgava un Madona) izdodas pārcelt uz rudeni, bet vēl divus (Liepāja un Ventspils) nākas atcelt. Paldies visiem reperiem! Šis bija komandas darbs, ko man pēdējos gados nav sanācis tik bieži izjust, ja neskaita mūsu mazo Netīro Cilpu komandu. Ļoti priecājos par to dažādību un reizē vienotību – tā ir maģiska kombinācija. Bet vislielāko paldies par šo projektu viennozīmīgi ir pelnījusi organizatoru un tehniskā komanda. Šī bija mana otrā Republikas Tūre, nākamajā pastāvēšu malā – tiešām ceru, ka tā turpināsies ar atjaunotu sastāvu.


Šogad pirmo reizi nopietnāk nolemjam parūpēties par savu merča stendu, ko uzlikt koncertos. Šo jomu ļoti ilgu laiku bija sanācis ignorēt, par spīti lielai klausītāju interesei REPREZENTĒT. Jau pāris gadus bija skaidrs, ka nepieciešams par to sākt domāt un pie tā strādāt, un ka tā var būt liela un daudziem interesējoša sastāvdaļa repera -> klausītāja attiecībās. Sīkāk par to uzrakstīju savā “Ko nozīmē merčs?” rakstā. Tāpat piebildīšu, ka katrs, kas šogad nēsā NC apģērbu, ļoti palīdzēja mums izvilkt šo gadu – ceru, ka ticat tam, ko minēju merča rakstā, un valkāsiet to ar apziņu, ka tās drēbes ir kaut kas vairāk, nekā rezultāts tam, ka viens reperis grib noslaukt naudu no saviem faniem. Šogad esam dažas svarīgas lietas par to visu virtuvi iemācījušies (es vislabāk mācos no kļūdām, sorry), tāpēc ceru, ka būsiet priecīgi redzēt arī mūsu nākamo piedāvājumu, pie kā sākām darbu, pirms sāka funkcionēt šī lapa.


Pēc tam, kad uz rudeni tiek pārcelts Very Cool People + Kristīne Prauliņa + Edavārdi + ansis koncerts Hanzas peronā un pirmo (!) reizi pārcelts mans Palladium solo koncerts, izmēģinu kaut ko jaunu – taisīt Twitch strīmus. Daļēji tāpēc, ka gribēju piedāvāt kaut ko, ko darīt cilvēkiem, kas #palikamājās, kuru ilgi gaidītie koncerti tika atcelti vai pārcelti un kas par to nejutās pārāk labi, līdzīgi kā es. Es neteiktu, ka strīmošana ir mans džems, un pagaidām nejūtos, ka būtu iejuties tajā formātā vai ticētu, ka nākotnē iejutīšos. Bet brīžos, kad aizmirsu par to, ka viens pats sēžu un runāju ar laptopa ekrānu, un spēju sajust cilvēkus tā otrā pusē, es tiešām to izbaudīju un uz brīdi ļoti forši pavadīju laiku. Atmiņā paliks daudzi spilgti brīži, it īpaši tas viss haoss, kas notika Google Doc’os, un īpašie demo treki, ko man bija tā privilēģija atskaņot tur sanākušajiem un dzirdēt pašam. Tiešām liels, liels paldies visiem, ar ko tur patusējāmies un kas iesaistījās tajā pasākumā.


Te neliels, retrospektīvi komisks 2020. stila iepraudums. Kaut kur ap šo laiku mūsu kaimiņu auto, kas stāv sētā, aiz žoga, bet slīpumā un ar it kā (!) norautu rokas bremzi, nevienam 100% līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ sāka ripot atmuguriski, izsita sētas vārtus, pārripoja pāri ielai un ar pakaļu ieskrēja manā tačkā, kas stāvēja ceļa pretējā pusē, sasitot aizmugurējo labo spārnu un durvis. Ap to laiku mana reakcija bija “protams, ka tā vajadzēja notikt”. Lielākais mīnuss – kādu laiku bijām bez auto, kas mūsu tagadējā dzīvesvietā ir diezgan jūtams traucēklis. Paldies apdrošinātājiem!


Liels notikums man ir dzīvais koncerts ar Very Cool People, Edu un Kristīni LTV Z-studijā. Vienam pašam repot kamerā ir nedaudz skumīgs pasākums, jo ir tieši 0 atgriezeniskās saites no publikas, kas parasti ir lielākais baudas moments, esot uz skatuves. Bet šajā gadījumā ir gan 1) visas grupas draivs un enerģija, ar ko jau tāpat būtu pieticis, lai pēc koncerta justos tā, kā parasti jūtas pēc koncerta, un 2) maskotā tehniskā komanda, kas aiz kamerām gan ceļ rokas gaisā, gan dejo pie kamerām, gan beigās uztaisa mums tobrīd jau aizmirstās un tāpēc īpaši vērtīgās ovācijas.


Šim seko koncerts FIRST MIR’ā (to arī nākas pārcelt, bet uz neilgu laiku) – tur sanākušie ir pirmie, kas dzird daļu “Pīles” un “Rīgā” (visā garumā). Viens no labākajiem momentiem šajā gadā ir pēc vairākiem gadiem beidzot izpildīt savā koncertā pilnīgi jaunas dziesmas, kas citur vēl nav dzirdamas. Viens no debilākajiem momentiem, savukārt, ir tas, ka šajā koncertā Līva pārrauj labā ceļa krusteniskās saites. Naktī veiksmīgi tiekam līdz mājām, bet nākamajā rītā saucam ātro palīdzību, jo līdz vārtiņiem nevaram tikt bez nestuvju palīdzības un šinas. Šis ir kaut kas, ar ko cīnamies un ko ārstējam vēl šobrīd, un kas diezgan pamatīgi ietekmēja to, kā noritēja gada otrā puse. Tas nozīmē, ka jau iepriekš ieskicētajām “melnajām (brūnajām?) strīpām”, kas jau pirms šīs nakts vilkās fonā mūsu piedzīvojumiem bagātajam 2020. gadam, no šī brīža uz atlikušajiem 6 mēnešiem pievienojas vēl viena. Lieki medicīniski izdevumi par ceļa operāciju, protams, nebija kas tāds, ko bijām plānojuši. Situācija šobrīd – pagaidām ierobežojumi nav pilnībā aizlieguši fizioterapiju, un tagad jau Līva var iet bez kruķiem, tiesa, klibojot. Līva dzīvē un dvēselē ir dejotāja. Viņa neligi pirms šī negadījuma bija izturējusi ļoti prasīgu fitness-challenge mēneša garumā, par ko abi bijām ļoti lepni. Plānā bija tādā garā arī turpināt.


Lai neaizmirstos pasaules notikumu konteksts pirmajā pusgadā – pirmajā gada pusē notiek bardaks Irānā, saasinās un turpinās BLM un Honkongas nemieri. Augustā Beirūtā uzsprāgst osta. Tajā pašā laikā notiek bēdīgi slavenās Baltkrievijas vēlēšanas un tām sekojošie Baķkas gāšanas centieni.


Nākamais sarakstā varētu būt viens no diviem maniem favorītmirkļiem uz skatuves šogad – akustiskais āra koncerts “Balodī” ar Pēteri Upelnieku. Vairāki no jums minēja, ka šo vajadzēja uzfilmēt, par spīti tam, ka mums jau ir nofilmēts mūsu “Omas Briljanta” koncerts. Viss spontānais izdevās, visiem bija jautri (man – it īpaši), un es vēl pēc koncerta kādu laiku nosēdēju pie galda ar kompāniju bez neviena man pazīstama cilvēka. Mēs tajā laikā (vasarā) lieki nemeklējām kompāniju vai izklaidi publiskās vietās, bet tovakar bija ļoti viegli aizmirst par visu, kas notika ārpus “Baloža” pagalma. Ceru, ka jūs, kas tur bijāt, ik pa laikam atceraties, ka tāds pasākums tiešām notika, un jutāties par to tikpat labi, cik es un tie cilvēki, kas man par savām sajūtām pasteidzās paziņot jau uz vietas, pēc koncerta. LIELS paldies Pēterim, mēs to atkal izdarījām!


Vēl kaut kad ap šo laiku ar VCP un “Pa apli” programmu braucam uzstāties Preiļos, un vēl neilgi pēc tam vienā dienā pamanāmies ar Edu un Melikolu gan tikt uz Greenstone festu, gan pēc tam ar Republikas Tūri uzstāties Madonā. Bija sajūta kā pirmspandēmijas laikā, kad skrējām no viena koncerta uz nākamo, un vēl kaut kad ar VCP arī nospēlējām vienu privāto koncertu uzņēmuma ballē. (Šo rakstot, šajā atskatā laikam vēl ceru pieminēt pilnīgi visus koncertus, jo to ir gandrīz 10x mazāk nekā pagājušogad.)


Republikas Tūres koncertu gatavošanās procesā pamazām kļūst skaidrs, ka ierobežojumi neļaus notikt manam Palladium solo koncertam – notirgots jau tik daudz biļešu, ka nevaram iekļauties jaunajos iekštelpu ierobežojumos, ko ievieš pēc pandēmijas uzliesmojuma. Mēs to pārceļam par 2 nedēļām uz vēlāku novembri, lai sadalītu to uz divām dienām un diviem koncertiem, un steidzamies plānot un pielāgot visu, kas pielāgojams, lai tas varētu notikt jaunajā formātā.


Septembris – pirmajā ārkārtas situācijā nedaudz saglābtā vasara ir beigusies, var notikt koncerti, bet ne iekštelpās, vismaz ne lieli. Tāpēc Republikas Tūres divi atlikušie koncerti notiek āra koncertzālē un estrādē. Jelgava nebija īsti mana diena, bet Madonā ar identisku programmu jutos kā mājās, un tā ir otrā vieta, ko gribētu ielikt savā Top 2 labāko koncertu sarakstā šogad. Reperi, mīliet Madonu, jo ir, par ko.


Tikmēr visu pirmo gada pusi aktīvi darbojas arī Kreisais Krasts – septembrī ne tikai iznāk jaunais albums “Krasta FM” (piedalos 3 (ok, īstenībā 4) dziesmās), turklāt šogad iznākuši vairāki kruti klipi, t.sk. arī dziesmai “Krasta FM”, kur esmu dzirdams un nedaudz redzams arī es. Šis laikam arī vienīgais mūzikas video šogad, ja nekļūdos.


Paralēli visam notiekošajam strādāju pie jaunā solo albuma “Liela māksla” – radošās aizķeršanās dēļ pārceļu to no 1. oktobra uz 10., un tad uz 30. Bija dažas neparedzētas aizķeršanās, vajadzēja izdarīt visu kārtīgi. Ā, un varbūt te ir īstā vieta pieminēt, ka notika arī pre-release noklausīšanās pie manis. Paldies 181h, Skutelim, roļikam, Arčijam, Melikolam, Edam, Eliotam, Kristapam Ritmam un Niklāvam, ka neapstiprinājāt manu teoriju par to, ka ieraksts sanācis pārāk atklāti depresīvs, kā man vienu brīdi izteikti likās, un ka varbūt tomēr viss jāpārtaisa vai jāizlaiž tikai dažas no dziesmām. Visi ierakstu dzirdēja pirmoreiz, izņemot roļiku, kas bija dzirdējis “Pīli”, protams, un Edu un Melikolu, kas “Pīli” un “Rīgā” bija dzirdējuši koncertos un mēģos. Noklausīšanās brīdī vēl nebija piedziedājuma “Sportam” un “F5 F1”, tās bija vienas no pēdējām lielajām lietām, ko pievienoju albumam.


Ap šo laiku viss labais, kas notiek, man reāli jūtas kā pārsteigums. Notiek VCP lielais Hanzas Perona koncerts. Diemžēl no sākotnējās vīzijas nedaudz nākas atteikties, jo rudenī pandēmijas situācija pasliktinās, ierobežojumi liek 1) viena koncerta vietā spēlēt divus, 2) padarīt to par sēdošo koncertu ar distancēšanos un 3) pārplānot piesardzīgāku publikas iekšā un ārā laišanu. Ļoti priecājos, ka to nenācās atcelt vai pārcelt, un ceru, ka jūs to izbaudījāt tāpat kā mēs. Koncerta laikā bija diezgan skaidrs, ka tik drīz tik lielu muzikālu pasākumu nepiedzīvos ne lielākā daļa koncertzālē esošo, ne mēs. Bet bija sirsnīgi. Kristīne Prauliņa 2x uzspridzināja Peronu ar savu solo iznācienu un mēs bijām ļoti atviegloti par to, ka tur viss noritēja veiksmīgi, jo vēl iepriekšējā dienā šķita, ka varbūt nenotiks. Paldies visai komandai par šo laiku kopā uz skatuves – esam ķērušies pie citiem projektiem, bet noteikti šo sadarbību atcerēšos ļoti silti. Ja redzat kaut kur Kristīni Prauliņu vai VCP, turpiniet skatīties un klausīties.


Neilgi pirms kāpšanas uz skatuves Republikas Tūres Jelgavas koncertā uzzinājām, ka reperis Rolexus jeb Rolands Frīdenbergs ir atstājis šo pasauli. Ar Līvu, Skuteli, rolandu če un KasPi pievienojamies uz atvadu ceremoniju. Draugi no Runu Zāles parūpējušies par to, lai Rolanda “Mugursomas stāsti” būtu dzirdami arī jums. Dusi mierā, Rolexus.


Beidzot pabeigts darbs pie “Lielas mākslas” un arī pie rudens merča (NC2020-2). Ar Miku Soloveju manā vecajā skolā uzfilmējam un nopublicējam sarunu “Liela māksla vecajā skolā”. Drīz pēc tam seko ziņas par to, ka mans Palladium koncerts tiek pārcelts vēl par pusgadu, uz 2021. gada 7. maiju, tātad nu jau tieši gadu vēlāk, kā sākotnēji plānots. Šobrīd šis arī ir datums, kurā oficiāli paredzēts notikt šim koncertam.


Iznāk “Liela māksla”. Pirmajā nedēļā atkal pārsitam LV mūzikas straumēšanas servisu rekordus. Visvairāk priecājos par atsauksmēm no sērijas “biju pārliecināts, ka pēc “Balzama” jau nu nekādi nevarēsi sevi pārspēt”. Kaut kur YouTube’ā arī neilgi pirms albuma iznākšanas biju pamanījis viedokli, ka šobrīd uztaisīt albumu, ko gribētu klausīties gan repa fanāti, gan jaunieši, GAN plašāka publika, ir diezgan nereāli. Albumā nav singlu, dziesmām (pagaidām) nav klipu. Šis ieraksts ir mans lielākais ieguldījums LV repa skatuvē pēdējo 3 gadu laikā un, iespējams, mūžā, bet tā es domāju pēc katra albuma.


Pēc albuma iznākšanas palaižam šo lapu (jauno ansis.co versiju) ar online veikalu jaunajam rudens merčam un mailing-list’u, kas bija mana ambīcija jau labu laiku. Ceru šo lapu padarīt par vietu, kurā, ja nepieciešams, varu darīt pilnīgi visu, ko vēlos, bez soctīklu palīdzības. Visu šeit daru pats (izņemot veikala menedžmentu, par ko rūpējas Līva), un biju rēķinājies ar savām lažām un laiku, lai tās laicīgi novērstu, bet nerēķinājos ar tehniskajām problēmām pašā platformā, kuru noskaņās šogad sagaidu Jauno Gadu. Viss OK, ņemot vērā visu pārējo – tiksim galā. Tāpat esmu arī nopublicējis dažus rakstus un noteikti publicēšu vēl, kad sagribēsies vai savajadzēsies. Kā varbūt nojaušat pēc šī gada atskata, man reizēm patīk uzrakstīt kaut ko garāku, un savos soctīklos neredzu tādam saturam piemērotu vietu. Neskaitot blogā publicēto, rakstu arī garas ikmēneša vēstules Netīro Cilpu mailing-list’a klubiņam – ievadiet savu e-pasta adresi šis lapas pašā apakšā, lai tam pievienotos. Es šobrīd izmēģinu jaunu komunikācijas hierarhiju – pirmkārt par visu svarīgo cenšos paziņot tieši lapas e-mail subscriber’iem un attiecīgi plānot arī lielāko jaunumu izziņošanu. Brīžiem nav vienkārši to labi saplānot, bet nekādu nopietnu problēmu vēl nav bijis.


OK, tūlīt jau beigsies. Palikušas vēl tikai dažas pieminēšanas vērtas lietas un decembris.


Šogad esmu bijis čupā podkāstu, bijušas visādas intervijas un sarunas, un arī vairākas lieliskas publikācijas par un ap “Lielu mākslu” ([1] [2] [3] [4] [5] [6] [7]), t.sk drukātajā presē. Albums arī nonācis intro.lv gada pašmāju albumu topa 1. vietā, dziesmai “Rīgā” man par pārsteigumu iekļūstot pat gada singlu topā, un Tvnet LV mūzikas topa pirmajā pieciniekā.


Vēl labs moments – nesen vienu dienu kaut kā stulbi savilku muguru, kādu brīdi mājās ar Līvu klibojam abi. Pāris reižu pievienojos fizioterapijas sesijām (S/O Rozei) un ļaujos apziņai, ka pēdējo gadu esmu 30gadnieks-dārzenis un tāpēc gan jau drīz dabiski sākšu noārdīties, ja nesākšu par sevi vairāk parūpēties.


Tieši pirms Ziemassvētkiem saņemam ziņu, ka Līva ir bijusi kontaktpersona kādam ar Covid-19 saslimušajam. Esam visu laiku bijuši ĻOTI piesardzīgi, it īpaši – kopš atkal sāka kāpt Covid saslimušo skaits, tāpēc, protams, brīnījāmies, kā tas varēja notikt. Noskaidrojās, ka tā “kontakta” vieta ir medicīnas iestāde, uz kuru vedām ārstēt Līvas celi. Nezinām, kas ir tas otrs saslimušais – ārsts vai otra ārstējamā persona, kas bija telpā procedūras laikā. Darbības plāns – karantīna, + apzvanām radus un apstāstām situāciju, pēc tam uzreiz organizējam Līvas trešo Covid testu šogad (man tikmēr kontā ir divi). Noskaidrojam, ka to varam dabūt gatavu tikai pēc svētkiem.


Ziemassvētkus svinam mājās, divatā, un Ziemassvētku dienā – Zoom’ā, ar Netīro Cilpu Ultra V.I.P. Luxus utt. kluba biedriem (uz šo pasākumu bija ielūgti tikai cilvēki, kas pievienojušies mūsu e-pasta mailing-list’am), kam arī nebija, ko darīt svētkos, jo jāsēž mājās. Pēc diezgan nopietnām tehniskām problēmām sākumā viss lēnām aizgāja, un tā mēs kopā notusējāmies trīs stundas, bijām max ap 90 cilvēku. Parunājāmies, paskatījāmies, kā citi svin izolētos Ziemassvētkus, bija arī pantiņu konkurss ar balvām utt. – baigi draudzīgi un forši. Vispār liels paldies visiem jums, kas mums pieslēdzās. Mums sanāca nedaudz mazāk vientuļi svētki, un bija ļoti labi sajust normālu cilvēcīgumu un dzīvību, kaut caur ekrānu.


Pēc Ziemassvētkiem kopā ar visiem pārējiem uzzinām, ka Latvijā nogādātas Covid vakcīnas. Tikmēr esmu nedaudz savedis kārtībā muguru, kopš regulārāk pavingroju arī mājās.


29. dec. – Līvai nedaudz pasliktinās pašsajūta.


30. dec. – saņēmām atbildi par analīzēm – Līvai nav Covid, jūtas ļoti labi. Ap 22:00, kad sākas nesen ieviestā komandantstunda, sāku rakstīt šo atskatu.


31. dec. – cik šobrīd zināms, gāzes noplūdes dēļ Āgenskalnā uzsprāgst daļa ēkas Melnsila ielā, nonests 2. un 3. stāvs. Sprādzienu dzirdējuši arī Mārupē un Brasā.


Par nākotni. Decembrī jau pamazām sāku realizēt visus apsolītos sadarbības projektus, kam nevarēju pieķerties, jo bija jāpabeidz albums. Pēc tiem sarakstā nākamais ir Netīro Cilpu stafs. Piemērotu brīdi gaida vairāki filmējami projekti. Janvāri sāksim ar mēnesi ilgu veģetāro diētu “Neapēd Zemeslodi” akcijas ietvaros. Kaut kādā brīdī iznāks kāda dziesma vai dziesmas ar manu dalību. Diži neko citu vairāk nevaru stāstīt vai solīt, pagaidām nav jēgas.


Gan jau kaut ko svarīgu atkal aizmirsu, bet šis jau tā ir garākais gada atskats, kāds man jebkad bijis. Pārējos vari atrast šajā lapā, bloga sadaļā, ja nu tev radusies tāda perversa vajadzība. Laimīgu 2021., un ej dirst, 2020.!




PIEVIENOJIES PLZ ➨