• ansis

Atbildēju uz dažiem jautājumiem

Discordā atbildēju uz 16 @razhikss jautājumiem (bija vajadzīgs skolai), ielieku arī šeit visiem, kam interesē.



1) Kad pamanījāt vēlmi rakstīt, zīmēt, komponēt u.c. Kādā vecumā? Kā rodas Jūsu darbu idejas?

Man, mācoties skolā, uz kādu laiku bija radies ļoti dīvains priekšstats par to, kas ir "radošs darbs", jo to lielākoties iepazinu kā uzdevumus, kas jāpilda skolā — jāuzzīmē vai jāuzraksta kaut kas, ko vajag uzzīmēt un izdarīt, un tas viss radīšanas un vērtējuma cikls nešķita pārāk pievilcīgs. Nopietnāk sajutu to, cik kompleksas attiecības var būt starp kaut kā radītāju un radīto, tieši tad, kad pamēģināju rakstīt repu, jo par to nevienam nevajadzēja atskaitīties, un ārā, protams, milzu kvantumos nāca viss tas, ko nevarēju pat iedomāties ielikt kādā "radošajā darbā" skolas kontekstā. Tas bija 14-15 gadu vecumā, rakstot pirmās dziesmas mājās, mammas datorā. Idejas dažādos posmos nākušas dažādos veidos, bet vismaģiskākās ir bijušas tās, kuras ir vislielākās, visvairāk citu nepamanītās un kaut kādu (t.sk. stilistisku un manam "rokrakstam" specifisku) iemeslu dēļ tieši man pārsteidzoši labi piemērotās. No kurienes — dažreiz no bītiem, dažreiz no vienkārši neliela pārdomu brīža, dažreiz no jebkāda veida mūzikas klausīšanās, radio pārraidēm, filmām.

2) Vai darba radīšana parasti ir saistīta ar iedvesmu?


Man — jā, diezgan lielā mērā. Neesmu fans darbu "dzemdēšanai", bet, protams, nezinātu to, ja nebūtu to šad tad darījis. Cenšos aizvien mazāk likt likmes uz idejām, par kurām nejūtu arī azartu vai labsajūtu vienlaikus ar izaicinājumu.

3) Vai ilgi “nēsājat sevī” darba ideju vai uzreiz ķeraties pie darba?

Mēdzu ļoti ilgi glabāt idejas, kamēr tās "nogatavojas". Dažreiz jūtu, ka tur kaut kas būs, bet vizualizēju tikai kodolu, ap kuru nepieciešams apaudzēt detaļas. Ļaujot idejām nostāvēties, parasti automātiski neizvēlos klišejiskākus ceļus to risināšanā, laiks izdara daļu darba manā vietā, padarot to visu par kaut ko kompleksāku, parādās visādas ozolkoka mucas notis un rudenīgu Latgales ābeļdārzu aromāti.



4) Kādi apstākļi atstāj iepaidu uz Jūsu iedvesmu un kas to veicina?


Lielākoties jaunas informācijas uzņemšana un kaut minimāla iespaidu piefiksēšana rakstveidā piezīmēs, bet arī vienkārši padomāšana par kaut ko, par ko nav sanācis nopietnāk padomāt. Ne obligāti pārdomas par dziesmu idejām, bet arī par skanējumu, formātu, kompozīciju un to, kā darbs mijiedarbosies ar klausītāju gan pirmajā klausīšanās reizē, gan atkārtoti, kā dažāds saturs "dzīvos" informācijas telpā ilgtermiņā. Apstākļi, kas atstāj iespaidu — ļaut sev pašam atrasties mainīgos apstākļos un vienlaikus dot sev atelpu no iespaidu uzkrāšanas procesiem, sava veida informācijas ieelpas un izelpas ritms.

5) Kādas Jums ir sajūtas pēc iedvesmas beigšanās? (nogurums, atvieglojums u.c.)


Viss iepriekšminētais. Par repu mēdz būt ļoti dažādi priekšstati un vēlēšanās to ielikt konkrētā kastē, un pēdējos gados lokāli populāras kastes ārpus mūsu (reperu) burbuļa ir, piemēram, "protesta mūzika", "sociālais komentārs", "jaunā popmūzika", "sistēmas kritika" utt., un tas viss reps var būt un reizēm arī ir, bet man saistošāka pēdējā laikā šķiet repa kā autora radošās terapijas tēma, jo tas var ļoti daudz ko pateikt par reperi. Ne tikai tekstu nozīme, bet arī stilistiskās izvēles, un arī tas, ko autors izvēlas nedarīt un kam vispār nepieskarties. Man sajūtas reizēm ir kaut kas starp ekstāzi, atvieglojumu, pašnovērtējuma kāpumu, nogurumu, varbūt pat kaut kādā mērā sajūtu savas eksistences attaisnojumu. Un šajā visā redzu zināmu līdzību ar terapeitiskiem izlaušanās procesiem. Reizē skaidrs, ka tur izveidojusies arī zināma atkarība; vēl neesmu nonācis līdz tam, ka būtu skaidrs, ka esmu izlauzies no visa, no kā jāizlaužas.

6) Vai spējat iepriekš sajust iedvesmas tuvošanos un kādi ir Jūsu iedvesmas tuvošanās vēstneši?

Iedvesmas sakarā ļoti varu identificēties ar Deivida Linča analoģiju par makšķerēšanu (īsumā — autors makšķerē, zivis ir idejas). Noteikti palīdz pauzes, kuras savas radošās darbošanās laikā esmu ieturējis diezgan dāsni (upē nav notikusi pārzvejošana?). Palīdz sev atgādināt, ka neesi izdarījis noziegumu pret pasauli, ja šodien neviena zivs nav pieķērusies, un palīdz mazās palaist atpakaļ upē. Bieži esmu lielas idejas palaidis garām, jo esmu pie auto stūres un nepaspēju piefiksēt to, ko tikko iedomājos, un nekad vairs neatceros, kas tas bija (nepaspēju "piecirst"?). Sajūtas ziņā iedvesmas vai labas radošās dienas vēstnesis ir pašsajūta, kurā jūtu, ka vairāk esmu antenas vai uztvērēja režīmā, nevis printera.

7) Ko Jūs darāt, lai veicinātu iedvesmu?

Neko pārāk agresīvu. Pārsvarā vienkārši gaidu. Lai atbrīvotu vietu idejām, dažreiz jānoliek malā kaut kas cits, kas patērē smadzeņu resursus tā vietā, lai strādātu pie svarīgajiem "ideju marinēšanās" procesiem, jāpasaka nē kaut kam īstermiņā intensīvam, lai prāts tā vietā pastrādātu pie pasīvākiem ilgtermiņa procesiem.

8) Vai radošā procesa laikā Jums pazūd laika un telpas izjūta?

Jā, it īpaši, ja pats vairāk sajūsminos par to, kas rodas. Ja esmu "slīpēšanas" režīmā, kad no melnrakstiem jau rodas teksta gala produkts, un risinu kādas detaļu problēmas (meklēju kādu labskanīgāku sinonīmu vai cenšos uzlabot kādu, manuprāt, vājāku vietu), tad gan mēdz būt otrādi.

9) Vai iedvesmas/inspirācijas brīžos uzmesto un izstrādāto vēlāk vēl pārstrādājat, slīpējat, stilizējat?

Jā, ideāli, ja tik pat iedvesmotā garastāvoklī kā melnraksta posmā, bet reizēm tam pietiek arī ar tehnisku un racionālu pieeju. Ja iedvesmas brīžus varētu pielīdzināt dāvanu saņemšanai Ziemassvētkos, tad slīpēšanas procesi man vairāk būtu tas brīdis, kurā jāsavāc izmētātais dāvanu iesaiņojums, jānoliek viss savās vietās — atnākusi negaidītā un nevienam neprasītā dāvana: atbildība par saņemto.

10) Vai Jūsu radošajā procesā ir kāda nozīme zvaigžņu stāvoklim, mēness fāzēm, naudai, attiecībām, politikai, kārtībai telpā, troksnim u.c.? Ja ir, tad kāda?


Noteikti kādiem ārējiem apstākļiem ir. Esmu vairāk "vakarā / tumsā" un izteikti arī "vienatnē" radītājs. Kārtība telpā arī varētu būt neliels faktors (kārtīgāk = labāk). Naudai noteikti ir, un tā ir motivējusi dažādos veidos, gan ar savu neesamību, gan esamību. Pirmajā gadījumā gan vairāk caur manām idejām ir runājis izsalkums un izmisums. Nauda mēdz būt tabu tēma radošās sfērās, bet esmu mācījies nekaunēties no tā, it īpaši ja lepojos ar katru nopelnīto centu un varu būt piemērs tam, ka nav tikai divi ceļi: būt nabaga māksliniekam vai pārtikušam sell-outam, kas pārdevis savus principus naudas dēļ. Mēness fāžu ietekmi neesmu novērojis, un politikai vairāk bijusi ietekme uz maniem personīgajiem uzskatiem, kas secīgi var būt jūtama darbos, bet neteiktu, ka tā ietekmē radošuma intensitāti.

11) Vai māksliniecisko darbību uzskatāt kā galveno vai kā blakus nodarbošanos?

Kā galveno. Mentāli tā ir bijusi prioritāte kopš apmēram 2012. gada, bet faktiski — no 2018., 2019., un brīnumainā kārtā arī spēju to tā saglabāt pandēmijas laikā.

12) Vai rakstīšana ir Jūsu darbs (ar to pelnāt iztiku, kaut daļēji) vai hobijs, izklaide, vaļasprieks?

Nevaru saprast, jo pēc manas pieredzes darbam ir bijusi nedaudz cita nozīme — tas ir bijis jādara, jo… kā citādi? Arī skolas loma ir bijusi mazāk saistīta ar kaislību un kādu iekšēju nepieciešamību mācīties skolā. Tas sākās kā hobijs un izklaide, un arī ir saglabājis daudz ko no tā, bet tam ir arī daudz kas kopīgs ar darbu, vismaz tā, kā es to pazīstu, kas nav pārāk daudz, jo esmu strādājis tikai dažās darba vietās, visilgstošāk — ierakstu studijā, un ap to laiku jau darīju naudas darbus ar mērķi visu nopelnīto investēt mūzikā, sapņojot to padarīt par galveno prioritāti. Tam blakusefekts gan ir bijis tāds, ka tagad esmu pats sev boss, un savā ziņā būt par bosu ir nedaudz grūtāk, ja gan jārada vīzija un maršruts, gan pašam jābūvē maketi un jānoiet ceļš, tāpēc labi, ja ir palīdzība.

13) Vai daiļradīšanas darbu strādājat katru dienu noteiktos laikos vai nenoteikti?

Nenoteikti un reti. Repera profesijā darbs var būt sezonāls, un šogad vasaras sezona īpaši izteikti bija koncertu un festivālu sezona. Šobrīd jau labu laiku atlieku to, lai saprastu savu ikdienas režīmu ziemai un rudenim, un fiziski sēžu un strādāju / radu / rakstu / producēju pavisam maz, kamēr galvā pamazām marinējas nākamais projekts. Cenšos par neko citu neuztraukties un nepārmest sev par savu slinko procesu, jo ļoti līdzīgi esmu strādājis pie iepriekšējiem darbiem un man tas viss ir jau pazīstams, tikai sev reizēm par to jāatgādina, jo sev pārmest par visu ko man ļoti patīk. Lielākoties darbi notiek spontāni, bet taustāmākie (runa gan ir par digitāliem failiem, bet grūti izvēlēties labāku apzīmējumu) rezultāti parasti gan ir pēc tam, kad nospraužu termiņus un ielieku kalendārā laikus, kad pastrādāt pie konkrētām lietām.

14) Vai darbus rakstāt ar pildspalvu, zīmuli, datoru, rakstāmmašīnu? Vai ir kāds īpašs svarīgs atribūts rakstīšanā? Kāpēc?

Ar datoru. Kādreiz, pirmos pāris gadus rakstot pirmos repus un romantizējot "rīmju klades" konceptu, rakstīju ar roku, bet, kļūstot paškritiskākam un vairāk iepazīstot un attīstot tieši to, kā latviešu valoda darbojas repā ritmiski un fonētiski, ātri nonācu pie tā, ka veicu ļoti daudz korekciju, mainu vārdus vietām, meklēju sinonīmus, pagarinu vai īsinu frāzes un atskaņas, mainu rindas vietām utt., tāpēc rakstīt datorā man ir vispirmērotākais risinājums. Apstākļu spiests varu arī rakstīt telefonā, ideālais variants ir laptops. Visus tekstus un pierakstītās idejas glabāju mākonī, lai varu pierakstīt visu ātri un ērti, un viss ir pieejams visās ierīcēs.

15) Kāds ir Jūsu vaļasprieks (neskaitot rakstīšanu)? Vai un kā tas ietekmē Jūsu radošo procesu?

Bez tekstiem radu arī bītus (vienkāršojot — repa dziesmu muzikālo pavadījumu), tātad esmu ne tikai reperis, bet arī bītmeikers, un ar bītiem man arī ir ļoti īpašas attiecības, bet noteikti citādākas, nekā ar repa tekstiem. Radošo procesu tas ietekmē ļoti tiešā veidā, jo bīts visbiežāk ir tas, no kura atnāk milzīgs procents iedvesmas tekstiem un to skanējumam repā. Nez kāpēc nejūtos labi par to, ka nevaru nosaukt kādu hobiju, ar ko būtu aizrāvies paralēli darbībai hiphopā, izņemot žanra aktīvista funkcijas pildīšanu, bet vispār nesen biju pirmoreiz mūžā aizgājis paskatīties futbola spēli, tur bija interesanti un jautri. Nedaudz lieku cerības uz to, ka nākamsezon varētu regulārāk iet paskatīties futbolu, varbūt tas varētu būt hobijs? Var vismaz pavadīt laiku svaigā gaisā, iziet no mājas kāda iemesla dēļ, kas nav saistīts ar manu esošo "hobijdarbu". Es nezinu, man laikam ir kompleksi šajā jautājumā.

16) Izstāstiet kāda sava mākslas darba pilnīgu attīstības gaitu un radīšanas procesu no sākuma līdz beigām. (kāda darba radīšanas vēsturi, kurš ir tipisks Jūsu radošajam procesam.)

Ļoti reti sanāk radošajam darbam pieiet tipiskā veidā, lielākoties katrs ir jauns pārdzīvojums un top nedaudz citā veidā. Man ideālā gadījumā viss sākas ar ideju, kas manā prātā ir ar pietiekami lielu jaudas potenciālu, lai to varētu sākt apaudzēt ar detaļām un tas viss ripotu uz priekšu un funkcionētu kā radījums. Ja gribu inženierēt vilcienu, sāku ar lokomatīvi (es nezinu, kā un kura gala būvē vilcienus), tad kabinu klāt vagonus, varbūt vēlāk pielieku vēl vienu lokomatīvi otrā pusē, lai vilciens var braukt uz abām pusēm, un tad, ja tas viss ripo un šķiet, ka var pavilkt vēl vairāk, sāku apsvērt, ka varbūt tas vilciens varētu arī braukt zem ūdens, jo kāpēc ne. Ja tas tiešām beigās strādā, tad dažreiz tur nav, ko to vilcienu mocīt tālāk, mums ir labs vilciens, kas var braukt zem ūdens, dažreiz ar to arī ir gana, un tas jau tā ir krutāks par visiem citiem vilcieniem, vismaz manuprāt. Piemēram, pastāstīšu par "Pīli", dziesmu, ko uzrakstījām kopā ar rolandu če un Kristīni Balanas. Mana lokomatīve bija komiska metafora par pīli, kas dabū maizi (tipisks repa lielīgais gabals par to, kā reperi dabū naudu). Viss sākās ar bītu, ko es uztaisīju kādā vakarā, un momentāli piefiksēju arī uzmetumus teksta fragmentiem, no kuriem lielākā daļa ir dzirdama manā pantā (daži pirmie vagoni). Uzreiz bija skaidrs, ka tas vilciens ripo, un sāku ar to visu spēlēties un domāt, ko tur vēl ir iespējams piekabināt. Pēc tam, kad biju pieslīpējis savu tekstu, ierakstīju demo (dziesmas melnrakstu) un sāku uzreiz domāt, ka noderētu vēl kādi vagoni, varbūt arī otrā lokomatīve. Aizsūtīju demo reperim rolandam če, un ap šo brīdi jau domāju par šo dziesmu nevis kā atsevišķu projektu, bet kā daļu no tobrīd topošā albuma, tāpēc paralēli sāku fantazēt par to, kas šo vilcienu paradīs par vēl kaut kādu īpašāku pasākumu nekā vienkārši vilcienu ar divām lokomatīvēm. Sapratu, ka iešu kontrastu ceļu un paaicināšu dziesmā piedalīties pasaulē pazīstamo vijolnieci Kristīni Balanas, kura, par laimi, uzreiz piekrita piedalīties, un no tā brīža gan ar rolandu, gan Kristīni komunicēju to, ka mēs šeit taisīsim joku — mēs ar rolandu neiziesim no savas komforta zonas vispār, mēs rakstīsim repa treku par pīlēm un maizi, un Kristīne nospēlēs skaistu solo uz repa bīta, un mūsu mērķis ir cilvēkiem likt jautāt, kādā sakarā Kristīne Balanas vispār piedalās šajā dziesmā un kas tas vispār tāds ir. Manā galvā šis vilciens ripoja ļoti labi, visi izdarīja tieši to vai vairāk, nekā no viņiem cerēju sagaidīt, un joprojām to redzu kā ļoti īpašu radījumu, kas nedaudz uzkāpa uz varžacīm ne tikai konservatīvākajiem akadēmiskās mūzikas cienītājiem ar mūsu starpkulturālo sadarbību un caur to pausto abpusējo cieņu un atzinību, gan repa faniem lika padomāt par to, ka mēs ar rolandu esam palikuši savā elementā, nevis izgājuši uz radošiem kompromisiem tādēļ, ka dziesmā piedalās pasaules līmeņa soliste.


Biju ļoti priecīgs izlaist šo vilcienu no depo.