E-pastu mumbo jumbo

Sāku šo rakstīt kā daļu no e-pasta V.I.P. satura abonentiem, bet sapratu, ka tas aiziet manā parastajā meta "komunikācijas rantā", ko negribēju padarīt par obligātu lasāmvielu visiem, jo gan jau tas reti kuram ir interesanti vai pat jebkādā veidā saistoši. Bet tiem dažiem, kam ir, piedāvāju šo:

(te sākas tas, ko sākotnēji rakstīju kā vēstules saturu)

Nekas baigi tehnisks man nav sakāms, jo neko daudz tehniski nemaz nesaprotu, varbūt tikai nedaudz vairāk, nekā laikā, kad sāku jums (edit: ar “jums” šeit un turpmāk domāju V.I.P.šņikus) rakstīt pirmās vēstules e-pastā. Izstāstīšu visu no sākuma līdz beigām tā, lai to saprot tie, kam tas varētu interesēt.

Mana e-pasta adrešu saraksta vēsture ir diezgan sena. Šķiet, pirmās sāku ievākt pirms kādiem 10 gadiem, kad savā bandcamp lapā ieliku mūziku, ko varēja nokačāt bez maksas, ja pretī atstāja savu e-pasta adresi. Es to toreiz nolēmu izmantot bez baigajiem plāniem sūtīt jums kaut ko uz e-pastu, jo… priekš kam, man tam ir Facebook lapa, Tviteris un Instagrams, un tā noteikti ir saziņas nākotne, kas noteikti arī nākotnē evolucionēs tikai un vienīgi man izdevīgā un visādā ziņā patīkamā virzienā, jo internets ir maģisks un satura veidotājiem un to patērētājiem draudzīgs pēc savas būtības.

Kad Facebook sāka palikt neizturams un Zakerbergs nopirka Instagramu, kas jau pirms tam bija sācis (subjektīvi) "sarūgt", aizvien vairāk sāka šķist, ka mans e-pasta adrešu saraksts varētu būt vērtīgāks, nekā man kādreiz šķita. Pirms pāris gadiem, kad uztaisīju savu tagadējo mājas lapu, iekārtoju tur visu tā, lai e-pastu padarītu par svarīgu spēlētāju mūsu saziņā gadījumā, ja pēkšņi man svarīgie soctīkli kļūtu par tik nepatīkamiem, nedraudzīgiem rīkiem, ka pats negribēšu nekādu darīšanu ar tiem kā lietotājs, kur nu vēl likt jums tur iegriezties, lai sekotu līdzi tam, ko tur publicēju. Tādu pašu sajūtu vadīts kā toreiz ar Facebook, šobrīd pārvērtēju arī savas attiecības ar Tviteri, kurš man no visiem soctīkliem bija izteikts favorīts visus šos gadus, kopš tur regulāri iegriezos (kopš 2009. gada, ja nekļūdos). Instagramā tikmēr ap šo laiku jau jūtos kā ķīlnieks / vergs: Insta man diktē savus noteikumus un soda mani ar piegrieztu engagement, ja viņiem katru nedēļu konkrētā laikā nepiegādāju jaunu saturu. Pārspīlēju, bet apmēram tāda sajūta man ir radusies.

Lai jūs labāk saprastu, kāpēc es par to visu tā psihoju: te ir runa par saziņu ar jums, par jūsu uzmanību — svarīgāko, ko esmu nopelnījis pa visiem šiem gadiem. Lieku reizi atgādināšu, ka ne jau radio vai televīzija bija tā, kurā mēs ar jums satikāmies pēc saviem noteikumiem, kur varējām pa īstam iepazīties, sarunāties un būt kontaktā, tas viss bija internets. Sākumā — lapas un forumi, vēlāk soctīkli. Bet ja soctīkli tik lielā mērā sāk iedrošināt reklāmu un mehānisku influencēšanu un prioritizē polarizējošu, viegli patērējamu un tūlītēju reakciju izraisošu saturu pār, piemēram, kādu manu teksta postu, ko vēlos, lai visi mani sekotāji izlasa, es jau sāku apvainoties uz visiem, uz ko vien tādā situācijā var iedomāties apvainoties. Atceros, ka man Facebook regulāri "draudzīgi ieteica" savā lapā nopublicēt kādu attēlu vai video, jo tam būšot lielāks engagement. *eyeroll* Krč, pieaugoši jutos tur kaut kāds gandrīz vai diskriminēts, kā rezultātā, protams, sāku sev raksturīgi kko spītēties un domāt, kā lai uzrunāju jūs tiešāk, lai jūs svarīgā brīdī izlasītu manu sakāmo arī nenoskrollojot kaut kādu dopamīna ruleti līdz pēdējam meme postam, pēc kura gan jau kā pēdējais atradīsies kaut kāds mans STULBAIS teksts par kaut kādu STULBU koncertu or smth.

Labi, man soctīklos ir nepatīkami, paliek e-pasts. Aiziet, mēģinām.

Neko daudz nezinot par e-pastiem, pieņēmu, ka gan jau tur viss ir vienkārši: man būs manas adreses, uzrakstīšu vēstuli & visiem tas iekritīs e-pastā, skaisti. Visi izmanto e-pastu (vismaz visi, kas nav galīgi tehnoloģiju analfabēti, kuru starp jums, es domāju, ir ļoti maz). Sāku rakstīt jums pirmās vēstules, izbaudīju visas iespējas, ko man tas sniedza — teksta formatēšanu, to, ka pa vidu varu ielikt attēlus, kur vien ienāk prātā, rakstīt tik garus palagus, cik vien vēlos, utt. KAIFS.

Bet (!) jau pavisam drīz pamanīju, ka nekur tālu no stresa par saziņas efektivitāti un kvalitāti neesmu aizbēdzis — pamanīju savā e-pasta platformā statistikas datus: manas vēstules verot vaļā kādi 30% manu adresātu. Tajā brīdī nedaudz papētīju, kas un kā, un pirmais, ko lasu, turklāt vairākos avotos — "vairāk nekā 30% ir ļoti labs rādītājs, reti kad kādam esot vairāk". NU HZ……….. Meklēju tālāk un atrodu info, ka var būt tā, ka dažas platformas vēstules piegādā labāk nekā citas. OK, labs, pieņemu, ka tad jau manējā gan jau ir no sūdīgajām.

Vēl uzzinu, ka ja manā e-pasta adrešu sarakstā ir kaut kādas kreisās adreses, tas veido manu reputāciju un var veicināt to, ka manas vēstules iekritīs spama kastē, nevis galvenajā. Lasīju to visu, sāka sāpēt galva.

Tad atradu vienu servisu, kas par nelielu samaksu palīdz "satīrīt" e-pasta adrešu sarakstus. Izfiltrēju ārā pamatīgu ciparu ar adresēm, kuras bija kļūdaini uzrakstītas vai vienkārši neeksistēja, jo manā bandcamp lapā daži no jums bija ierakstījuši kaut kādas random adreses, jo vai nu negribēja saņemt spama epastus vai tādu vispār ikdienā neizmantoja. Daži vienkārši gribēja būt smieklīgi un ierakstīt kādu smieklīgu, neeksistējošu e-pasta adresi, un dažiem arī sanāca, paldies jums par centību, man patika, atceros, ka smējos. OK, pasmējos, izmetu tās jūsu miskastes adreses ārā, paliku ar īsāku sarakstu normālo adrešu.

Statistika uzlabojās, bet tāpat nebiju daudz tuvāk 100% atvērtiem e-pastiem. Pārcēlos uz jaunu e-pastu sūtīšanas servisu, kurā tā statistika palika apmēram tā pati, rakstīju uz supportu, jautāju viņiem, kas un kā, un kāpēc manas vēstules nepiegādājas labāk, un viņi teica, ka daļēji problēma esot viņu pusē, cīnoties ar to. Tad, protams, to servisu nopirka Tviteris, tad Tviteri noprika Īlons Masks un viņu nokancelēja, tā arī neko neatrisinot. Tā es ar to savu it kā "labo", bet reizē galīgi neiedvesmojošo deliverability (e-pastu veiksmīgas piegādes) statistiku sadzīvoju līdz šim brīdim. Man arī ir aizdomas, ka tie, kas to procentu sauca par "labu", bija kaut kādi online marketinga cilvēki, kas izsūtīja reklāmas piedāvājumus e-veikaliem, visādas regulāras akcijas utt., nevis nodarbojās ar to, ar ko es te cenšos nodarboties — nodrošināt kvalitatīvu, patīkamu, efektīvu kontaktu.

Iepriekš jums rakstīju, ka atkal esmu pārcēlies uz jaunu platformu, esot mūžīgajā perfekcijas meklējumu procesā, un pagaidām šī jaunā platforma (Substack) man ir likusi sajusties ļoti cerīgi, kas mani, šķiet, pēc visiem iepriekšējiem pārdzīvojumiem ar šo visu, varbūt pat vairāk biedē, nekā iepriekcina, jo nevaru beigt domāt par to, ka tūlīt, tūlīt kaut kas visu sačakarēs. Iespējams, pati platforma, iespējams, Īlons Masks — laiks rādīs. Bet pagaidām viss ir labi. Tik labi, ka skatos uz to savu iepriekšējās ziņas atvērto vēstuļu statistiku un gribu to labot, jo tas ir gandrīz vienīgais man vēl neliek mieru, bet kam, iespējams, zinu risinājumu.

(edit: Te pamazām nonākam pie vēstules, ko jums pirms brīža izsūtīju).

Un man ir paveicies, ka Substack piedāvā abonentu adrešu filtrēšanas iespējas, ko nepiedāvāja mans iepriekš-iepriekšējais serviss. Es varu atlasīt adresātus, kas konkrētā laika posmā nav atvēruši nevienu no manis sūtītajām vēstulēm, un izdzēst tos no sava e-pasta adrešu saraksta. Tas, cik šobrīd redzu, rezultēsies tajā, ka gandrīz pusi adrešu no sava sakrātā saraksta dzēsīšu ārā, kas, es ceru, varētu rezultēties daudz veselīgākā reputācijā spama filtru acīs.

Vai tas man palīdzēs biežāk nenonākt tieši gmail galvenajā e-pastkastē, ar ko dažiem no jums ir bijušas problēmas, nezinu, jo lasīju rakstu, ka gmail vispār necenšoties būt pretimnākošs šāda veida saziņai. Viņi ir īpaši ar to, ka gmail ir tas savs algoritms, kas nosaka, kurš e-pasts ir "important" un kurš nav, un newsletteri gmailā kaut kāda iemesla dēļ bieži netiek uzskatīti par ko "svarīgu". Tie no jums, kas izmanto gmail — lieku reizi varu ieteikt pašiem atzīmēt, ka vēlaties šīs vēstules redzēt galvenajā pastkastē, sekojot instrukcijai šajā ilustrācijā:

Uzreiz atvainojos, ka par šo gan jau atgādināšu vēl kādreiz, bet tā — nedaudz naivi ceru, ka šis uzlabosies pats no sevis tagad, kad būšu izdarījis šķietami visu, lai katrs no jums, kas vēlas saņemt no manis vēstules, tās tiešām saņemtu. Būtu baigi labi, ja kādā brīdī par to varētu beigt satraukties un vienkārši rakstīt vēstules zinot, ka sasniedzu adresātus. "Beigt satraukties", protams, ir kaut kāds Sīzifa akmens projekts, bet tāpat — gribu vismaz mēģināt, ja runa ir par lietām, ko, iespējams, pats varu atrisināt.

(Šajā vietā beidzās tas, ko biju sarakstījis vēstulei.)

Kā redzat pēc tā stresainā teksta blāķa — kaut kāds izmisums utt., bez kā mierīgi varētu iztikt, reizē arī drusku kauns, ka tā vietā, lai uzrakstītu par to, ko pēdējā laikā esmu darījis vai darīšu (apsolu uzrakstīt, man ir gājis interesanti, biju atpūtas ceļojumā, biju skatīties jaunas telpas savai personīgajai studijai, taisos pārvākties uz citu dzīves vietu utt.), ārā nāk kaut kāda čerņa par e-pastiem un soctīkliem. Šī laikam ir tāda tēma, par kuru man ar kādu vajag padalīties savās ciešanās, un loze šoreiz krīt uz jums, jo te ļoti tiešā veidā ir runa par jums, ar ko man ir svarīgi uzturēt saikni.

Pie reizes noplagošu arī savus Mastodon & Pixelfed kontus. Vienā kaut ko tvītoju, otrā lieku bildes, bet pagaidām tā, it kā to neviens neredz, kas nav tālu no patiesības.

Labi,

šo spazmaino murgu nobeigsim ar lūgšanu.

Mīļais internet beidz būt jobans un slikts mēs tev neko sliktu nenodarījām tikai lietojām pēc labākās sirdsapziņas ar cieņu un bijību bet tu liec mums ciest un pārbaudi mūsu pacietību un uzticību nenodari mums vairs tā pāri īpaši reperim ansim kurš vienkārši grib rakstīt savus stulbos epastus tu idiot. 00000001011011010110010101101110.