top of page
  • Writer's pictureansis

"Gada hip-hop albums" un "pārmaiņu laiks"

Mēs ar brāli uztaisījām repa albumu, aizvakar saņēmām Zelta Mikrofonu no Latvijas kultūras ministres rokām. Nevaru saprast, cik tas kaut ko mainīs, jo mūzikas aprindās runā par ko citu.


Netīro Cilpu Zelta Mikrofons. Foto — Ritvars Stankevičs.

Mums bija palūgts balvas saņemšanas runās nesaukt garo sarakstu ar visiem, kas piedalījušies ieraksta tapšanā, bet pietaupīt to brīdim, kad vēlāk par to rakstīsim savos komunikācijas kanālos. Mūsu gadījumā tas būtu īpaši ekstrēmi, tāpēc — te būs.


Gribam teikt lielu paldies Skutelim, Marko, Hottem, xaņāram, 3adatu stagaram (cīgu pārdevējam, gengaaram & cykababy), Wiesulim, Riekstu Armijai (Edavārdiem un Arčijam), Ozolam, I MEAN LOVE, PCK 97, Kjuumanim, Kurtam, Kapelmeistars Group, Ausmeņa Records (Bruolānam, Ūgai un Kvāpam), E.V., Kaizeram, Pionierim, Eliotam, Stepam, rolandam če, Odam, gočam, MC Apšaudem, Melikolam, Amanito, og montekarlo un flabbijam, Elvijam Grafcovam par ģitāru "Kreiļa ierocī" un "Zenītā", Marekam Amerikam par to, ka šis albums ir iespiests platēs, un Kasparam Putriņam par vinila māsteru. Paldies arī reperiem, kas beigās neiekļuva albumā, jo laikā nepabeidzām dziesmas vai tās neizturēja atlasi uz "Melnezera grāmatas" fināla versiju.


Ceru, ka šis vēl viens "paldies" jums nebija mazsvarīgs, un man īpaši daudz nozīmēja tas, cik daudzi no mums bija gatavi sanākt kopā un uztaisīt kaut ko mūsu kolektīvajai vēsturei. Mēs uztaisījām tieši to, ko gribēju — bītmeikeru albumu, kas kalpos par laika kapsulu tam, kādi mēs bijām 2023. gadā. Ceru, ka kādā brīdī kaut kur būs pieejams arī video no brīža, kad saņēmām balvu, centīšos ar to padalīties kaut kur soctīklos, ja tāds uzradīsies.


Kā teicu vienā no intervijām tikko pēc balvas saņemšanas — mēs šobrīd, iespējams, pirmoreiz medijos tik daudz dzirdam vārdu "kultūra" rotējam ap Latvijas repu, galvenokārt saistībā ar iespējamo frekvences piešķiršanu hip-hop komercradio. Baidos, ka tas ārpus mūsu loka var nolasīties tikai kā neko nenozīmējošs kompliments, ja tam līdzi nevilksim kādu kontekstu, tāpēc, pirmkārt, hiphops ir kultūra pats par sevi — nu jau globāli ietekmīga urbānas mākslas kustība, kas sastāv no vairākām mākslas formām.


Otrkārt — un neesmu drošs, cik vispār daudz par to līdz šim ir runāts — Latvijā reperi, bītmeikeri, producenti, dīdžeji, video, modes mākslinieki un pasākumu organizatori jau kādu laiku ir vērā ņemama daļa no mūsu nacionālās kultūras. Tās pašas kultūras, ar kuru saprotam ne tikai mūziku, bet arī literatūru, glezniecību, teātri, operu, folkloru, modi, kino, arī popkultūru. Paradoksāli, cik hiphops no ārpuses ir izskatījies Latvijai svešs, kamēr 99% LV repa auditorijas ir tikai tie cilvēki, kas saprot latviešu valodu, un tas diez vai drīzumā mainīsies. Jā, tā pēc definīcijas ir bijusi "invazīva" kultūra, bet invazīvs bija arī basketbols, balets, roks un internets, un gribu teikt, ka diskursam nevajadzētu būt, ka mēs būtu "arī kultūra", mēs jau labu laiku esam "kultūra" arī Latvijas kultūrtelpas kontekstā, turklāt īpaši dzīvotspējīga, pašpietiekama, organiska un autentiska un, kas nav maznozīmīgi, ne valsts subsidēta. Hiphopā var atrast ne tikai haltūras, bet pat darba vietas. Reperi (drumroll) maksā nodokļus!


Domāju par šo visu tajā sakarā, ka mēs ar 181h uztaisījām albumu un saņēmām "Zelta Mikrofona" statueti un, protams, arī E. Mīlgrāves grāmatu (literatūra!) no Latvijas kultūras ministres Agneses Loginas. Paralēli tuvojos finišam Gustavo grāmatai "Beidzot! Dziesmu teksti un starpgadījumi", kuru lasot ir grūti nedomāt par to, kā šīs mākslas formas sēkla dažu cilvēku aprūpē nonāca augsnē, kurā vēlāk no tās izauga tik daudz un dažādi augļi, tajā skaitā arī "Melnezera grāmata" ar visiem daudzajiem un dažādajiem reperu rokrakstiem, kas tajā ir ierakstīti. Manuprāt, tas, kas šo ierakstu padarīja īpašu, ir tieši hiphopa lokāli kulturālais aspekts, kas ir absurdi tiešā veidā iedvesmots un, es pat teiktu, mantots no ne tikai mūsu lokā, bet visā Latvijas kultūrā neapstrīdami leģendāriem māksliniekiem, kuru jaunākie darbi arī šogad bija mūsu nominācijā.


Ja šeit ir iemaldījies kāds, kas nav pārāk daudz lasījis to, ko un kā rakstu par repu — jums bija kāda nojausma, ka mēs neesam tikai mūzikas žanrs un ka mūsu evolūcijas trajektorija neeksistē tikai zem Latvijas mūzikas lietussarga? Negribu dzirdēt atbildes, tikai ierosināt par to padomāt.


Vakardien ap "Zelta Mikrofonu" rotēja frāze "pārmaiņu laiks", un man, godīgi sakot, atnāca apjausma, ka visus šos gadus viss, par ko esmu uztraucies, ir tas, lai mūsu reprezentācija lielākajā mūzikas industrijas balvā nebūtu neadekvāta. Uzskatu, ka šis mērķis jau labu laiku ir sasniegts. Vakar sapratu, ka citi cilvēki līdzīgi uztraucas arī par to, kā šajā notikumā izskatās Latvijas mūzika kopumā.


Mani divi centi — Latvijas mūzikā ir ļoti daudz kas mainījies, bet Latvijas auditorija par to ir nepietiekami izglītota, un man ir aizdomas, ka lielākā evolūcija nepieciešama komunikācijas rīku jomā.


Mums kā sabiedrībai kolektīvi ir zināmi caurumi mūzikas vēsturē un analīzē, tāpat arī ļoti limitēta izpratne par to, kas pēdējās desmitgadēs ir mainījies mūzikā globāli (un šobrīd ļoti ātri turpina mainīties arī lokāli) un kāpēc. Atgādināšu veco piemēru, ka LR1 "Dzīves ritmi mūzikā" "Zelta Mikrofona" atskatos repu, metālu, elektronisko mūziku utt. mēdz izlaist, vēl retāk — atskaņot. Industrializētajā mūzikas pasaulē būtu saprotama "jādod cilvēkiem tas, ko viņi grib dzirdēt" pieeja, un lai arī pats šos raidījumus parasti noklausos ar vislielāko interesi un negribētu jebkādā veidā kavēt šāda satura veidošanu, domāju, ka ir vietā uzdot jautājumu — vai nacionālajā radio, stāstot par lielāko vietējās mūzikas industrijas balvu raidījumā ar devīzi "Mūzika, kurā ir vērts ieklausīties" atsevišķu (pat populāru) nomināciju sistemātiska neapskatīšana nenolasās labākajā gadījumā no realitātes atrauti un sliktākajā — pasīvi agresīvi?


Domāju, ka gan jau no tā zināmā mierā cieš autorijas izpratne par to, kas notiek kultūrā un tās tendencēs, nemaz nerunājot par apcirkņiem, kurā vēl priekšā ir diskusijas par repa kā mūzikas žanra "leģitimizāciju". Ceru šī gada atskatā sadzirdēt uzlabojumus šajā jomā. Kad 2021. gadā mans albums "Liela māksla" ieguva gada albuma titulu, atskatā tika ne tikai izlaista hip-hop nominācija, bet nekomentēts (un neatskaņots) palika arī Latvijas mūzikas gada albums. Arī šogad raidījumā, kurā īsi tika iepazīstināts ar to, "kas licies vērtīgs vērtētājiem no visa, ko pašmāju mūziķi saglabājuši nākotnei pagājušajā gadā", tikām izlaisti. Ilgu mūžu "Dzīves ritmiem mūzikā", bet, iespējams, LR1 nepieciešams kāds padziļinātāks ieskats tieši aktuālās mūzikas aktualitātēs? LR2 šajā brīdī ļausim uzpīpēt stūrī.


Es pēc savas pieredzes uzskatu, ka lielākais akmens ir komunikācijas dārziņā. Ticu, ka birokrātiski tur ir 1000 šķēršļu, lai ko tādu padarītu par realitāti, bet no "taisu mūziku Latvijā profesionāli" perspektīvas šī šķiet galvenā joma, kurā nepieciešams kārtīgi pārdomāt, kā mēs runājam par mūziku, cik precīzs un informatīvs ir tās tendenču atspoguļojums medijos (ja tāds vispār ir, izņemot preses relīzes). Skaidrs arī, ka runa nav tikai par mūziku, bet kultūru kopumā. Mēs repā uz šo esam jau labu laiku iespringuši, un domāju, ka tam jau ir ļoti labi rezultāti.


Gribu arī atgādināt, ka komunikācija nebeidzas pie tiešā lasītāja vai radio klausītāja, tam visam var sekot un dažreiz pat ļoti interesanti seko viedokļu apmaiņa vai diskusija, ieteikumi draugiem un paziņām, arī soctīklu saturam pievienotā mūzika utt. Tāpēc esmu no tiem, kas uzskata, ka ir svarīga kompetenta un elastīga mākslas (tai skaitā — mūzikas) reprezentācija ne tikai mūsu pašu "jaunajos" komunikācijas kanālos, bet arī TV, radio un ziņu portālos. Kam tas ir vajadzīgs? Manuprāt, "mūzikas industrijai" nav īstā atbilde, tas vajadzīgs tiem, kam interesē, lai Latvijai būtu sava mūzika kā tās kultūras sastāvdaļa.


Pamēģiniet uzskaitīt, kuri ir tie kanāli, kas ikdienā komunicē Latvijas mūziku ar Latvijas sabiedrību, un būs interesanti paanalizēt, cik veiksmīgu, uz nākotni vērstu, izglītojošu un reālo pašmāju mūzikas skatuves ainu reprezentējošu iespaidu tie atstāj. Cik no tiem klasificējas kā "izklaides saturs" vai "fons"? Cik sadzirdēti, efektīvi un ietekmīgi ir tie kanāli, kas par savu misiju uzskata padziļinātu ieskatu mūzikā?


Man vispār ir aizdomas, ka skaistās, vecās dziesmas reizēm ir tik skaistas tāpēc, ka kādreiz kāds ar autoritāti to mums visiem pateica televizorā un varbūt pat paskaidroja, kāpēc (pat ja nepieskaramies nostalģijas vai "tas skan visur" faktoram). Un vēl man ir vēl lielākas aizdomas, ka mūziķi būtu iedvesmoti rakstīt daudz ambiciozākas un varbūt pat objektīvi skaistākas dziesmas, ja ticētu, ka tās spētu absorbēt lielākas masas, tā vietā lai censtos tām kaut ko "pielipināt". Tas, ko gribu ar to teikt — domāju, ka mūzikas situācija kultūrtelpā ir problemātiskāka, nekā gribētos domāt, lai arī Latvijas mūzikā ir ieguldīts ļoti daudz darba no visām frontēm. Un to, ka ne vienmēr vietā būs vainot mūziķus par to, ka viņi cenšas radīt kaut ko plašākai auditorijai un rezultātā iet pa jau iestaigātām, mazāk oriģinālām takām, jo mūziķiem arī ir kaut kā jādzīvo šajā visā sadrumstalotajā info telpā. Visu cieņu tiem, kam tas tiešām izdodas.


Ja pašiem mūziķiem nav līdz galam skaidrs, kas tas ir, ko viņi galu galā rada — māksla, produkts, saturs vai izklaide, un kas no visa "izpelnīsies" tik dārgo, bet makā ne vienmēr krītošo auditorijas uzmanību, tad nav brīnums, ka skats uz gaišāku nākotni ir ļoti neskaidrs pat tiem, kas to šķietami varētu būvēt. Manuprāt, šī ir situācija, kurā noderētu palīdzība, bet no kā to mūziķiem vajadzētu lūgt, lai kaut kas notiktu, man nav ne jausmas. Labi, ka mēs varam rakstīt rakstus, varbūt tas ir tas, kas ir jādara? Šķiet, ka pie mums ir arī neliela problēma ar to, ka problēmu institūcijas dažkārt meklē mūziķos, mūziķi — institūcijās utt., kas nedaudz novērš uzmanību no problēmām komunikācijas rīkos.


Diemžēl, lai arī pats reizēm mēdzu savu spēku robežās uzņemties repa kustības koordinēšanu vai vismaz komentēšanu, neticu, ka personīgi spētu investēties Latvijas mūzikas nākotnes virzībā vairāk par šo spontāno bloga rakstu, jo smagi apšaubu savu kompetenci — neko daudz nezinu par vairāku struktūrvienību darbu pie visām šīm lietām, par ko tagad cenšos kaut ko jēdzīgu pateikt. Bet zinu, ka tādi cilvēki ir, un ceru, ka turpinās būt. Ne tikai mūzikas industrijas, bet visas kultūrtelpas un, cerams, nākotnē arī nacionālās pašapziņas celšanas vārdā.


Vēl viena labā ziņa ir, ka mums ir ļoti kruta mūzika un ģeniāli mākslinieki, un tādi dzims vēl un vēl, vajag tikai sekot līdzi, lai tam visam būtu veselīga vide, kura nemudina mūs kāpt otram uz galvas, bet motivē radīt labākos darbus. Neteikšu "hitus". Un, par komunikāciju vēl lieku reizi ieminoties, man liekas, ka mums jāuzmanās, lai kritiku nenolasām tikai un vienīgi kā ofensīvu, bet izmantojam to kā komunikācijas sākumpunktu.


OK, PĒDĒJĀ labā ziņa. Mēs zinām, ka mēs varam iedvesmoties no ārzemēm un darīt, kā dara tur, bet mēs tam arī varam veidot pilnīgi unikālu, tikai sev raksturīgu pieeju, kas būtu ideāli piemērota tieši mūzikai Latvijā, kurā būtu ņemtas vērā arī daudzās problēmas, par kurām mēs lielākoties dzirdam aizkulisēs. Tam gan būtu nepieciešams super spēcīgs R&D departaments un gan jau vēl daudz lietu, par ko pat nevaru iedomāties. Bet ja mēs būvējam to visu sev, kāpēc lai mēs nebūvētu to visu atbilstoši mūsu klimatiskajiem apstākļiem, lai mums būtu silta, energoefektīva māja, kur būtu vieta gan īslaicīgiem viesiem, gan brīžiem, kad notiek ģimenes paplašināšanās, un lai mēs šo māju varētu ar lepnumu nodot nākamajām paaudzēm kā vērtību. Tas ir tas, kā personīgi es cenšos darboties mūsu kultūrā, ar kuru gan šajā gadījumā domāju hiphopu.


Skaidrs, ka ir pārmaiņu laiks, un ir jau kādu laiku. Pārmaiņās ir iespēja pārvērtēt lietas un to jēgu un funkcionalitāti, uzdot jautājumus par fundamentālām lietām un atrast uz tām labākas atbildes. Bet pārmaiņu laiks ir arī oportūnistu laiks, kas var izmantot mūsu neziņu un nekompetenci pašlabuma gūšanai. Pieskatīsim mūsu māju, mums tur visiem pēc tam jādzīvo. Rakstu šo no, iespējams, drošākas pozīcijas, nekā daudzi mūziķi Latvijā, jo mēs ar reperiem šajā "mūzikas namā" senāk jutāmies kā viesi (līdzīgi kā tagad "kultūras namā"), tāpēc sev esam kaut ko uzbūvējuši arī paši, par ko esmu lepns un pateicīgs visiem, kas palīdzēja to izdarīt.


Noslēgumā — paldies visai "Zelta Mikrofona" komandai par centību un ieguldīto darbu un vispār visiem, kas ielikuši rūpes tajā, lai mēs vēlreiz nosvinētu un publiski papriecātos par mūsu darbu novērtējumu. Saņemt šo novērtējumu tik spēcīgas nominācijas kontekstā, turklāt kopā ar manu brāli, ar ko mazā Ķemeru istabā kopā pie mammas datora mācījāmies taisīt bītus. Jau tagad dzirdu, ka šis ieraksts un tā panākumi ir bijusi liela motivācija citiem bītmeikeriem, kuri nereti paliek reperu ēnā. Šoreiz sanāk otrādi?


Šo uzskatu par savu 4. godīgi nopelnīto "Zelta Mikrofonu", vēl viens mums bija par Evijas Vēberes "Labs suns" klipu, kura pelnīšanā man nebija tik liela loma, un sponsorēto gada dziesmas tautas balsojumu "Zemes stundai" ar Kristīni Pāži un Kasparu Ansonu, kura vispār neeksistētu bez "RigaLIVE" nometnes, kurā to sarakstījām.

Opmerkingen


bottom of page