Oldheda grēksūdze jeb "Stulbie oldhedi"

Labdien, mani sauc ansis, un es esmu (bijis) “oldheds”.

Pirms ķeros pie savas personīgās pieredzes un hiphopa konteksta: stāsts, protams, ir tas pats vecais (!): vienmēr ir daži vecie, kam nepatīk jaunie, un daži jaunie, kam nepatīk vecie. Visbiežāk tam visam pamatā ir kompleksi, nenovērtētība un uz vispusējas sapratnes kapa notiekošā cīņa “par to, kam ir taisnība”, kā jau tas ir izteikti raksturīgs 90% modernās pasaules problēmu. Tas nav nekas ekskluzīvs repam, bet pazīstams praktiski jebkuram sabiedrības loceklim, kas savā mūžā pastiprinātu uzmanību pievērsis mākslai, modei, valodai vai jebkam citam, kam ar laiku ir raksturīgi mutēt un mainīties, un ko mēdz skart un pat definēt trendi. Ar repu ir interesants un smieklīgs tieši tas faktors, ka tas var notikt ļoti pēkšņi, un neviens no tā nav pasargāts. Varbūt daži no jums, kas šo lasa, ir oldhedi, pašiem to pat nenojaušot. Varbūt vēl ne… bet DRĪZ.

Ekstrēmos gadījumos cilvēks var būt tik ļoti oldheds, ka padara oldhedismu (šī, cerams, ir pirmā un pēdējā reize, kad lietoju šo "terminu", sorry) par ļoti svarīgu savas personības, eksistences un identitātes daļu. Neesmu vēl paspējis nodzīvot tik ilgi, lai spriestu par to, vai daudziem tas nozīmē diagnozi uz visu mūžu vai tikai uz kādu ilgāku laika sprīdi, bet minu, ka pirmais variants nav izslēgts.

Kas interesanti – tā sākumā var būt pat pārsteidzoši komfortabla pozīcija. Ja tu esi riktīgs oldheds, tev viss vienmēr būs kristālskaidrs jau pa gabalu, un vairs nebūs jāsaprot vai jāizprot nekas jauns, kas reizēm ir grūti un nepatīkami, jo prasa pastudēt iemeslus aiz konkrētiem trendiem, saprast to izcelsmi. Tev nav nepieciešamības studēt un izprast subjektu (dziesmu / albumu / subžanru), un tev nav vēlēšanās (un šķietami arī vajadzības) iepazīt cilvēkus un vērtības aiz visa “jaunā”, un jau vismaz 10 gadu nav bijis. Tev ir savi – jau pirms kāda laika nosprausti un perfekti pazīstami – kritēriji, un tas nekas, ka, vadoties pēc tiem, praktiski visi šogad iznākušie repa ieraksti – pat kritiķu slavētie – ne tuvu neiztur šo kritiku. Tu vairs NEKAD nenonāksi situācijā, kurā jutīsies nekompetents. Kurā uz jautājumu “vai tu jau dzirdēji albumu X no repera Y? Ko tu par to domā?...” būs jāatbild ar “es nezinu, neesmu pārāk labi saprastis to muzonu un nezinu, vai to vēlos darīt”, tu vienkārši vari pateikt "ai, tā visa ir huiņa, es tev pastāstīšu, kas ir īsts reps". Mūzikas padziļinātai analīzei pēkšņi vairs nav nekādas jēgas, un varbūt tu nekad pat neesi godīgi centies uz to skatīties analītiski, bet vienkārši “sekot saviem instinktiem”, un te nu tu esi. Ja tu būsi reāls oldheds, tev nekad vairs nevajadzēs iemācīties un saprast kaut ko jaunu, lai būtu par speciālistu un zinātāju šajā jomā, jo tu jau esi speciālists pēdējos 15 gadus un vispār viss ir kļuvis tikai sliktāk, un dziļi sirdī tu jau esi padevies, bet ne tik ļoti, lai meklētu jaunas intereses ārpus sev tagad tik svešās hiphopa subkultūras. Gan jau tev vienkārši gadījās piedzimt nepareizajā desmitgadē...

OK, nedaudz par mani. Kāpēc man liekas, ka es biju oldheds? Pirmkārt – esmu diezgan drošs, ka pirms kādiem 15 gadiem ar iepriekšējo rindkopu gan jau nedaudz būtu sačakarējis sev garastāvokli. Mana teorija: tikko sāku nopietnāk interesēties par repu, es, nedaudz pacenšoties, jau varēju tikt pie tā VISA. Vajadzēja tikai zināt, kam pajautāt, un, protams, gribēt. Ko tas nozīmē – manā rīcībā pēkšņi nonāca kaudze ar labākajiem 90to gadu repa ierakstiem. Leģendāriem ierakstiem, kas izmainīja pasauli jau tad, kad vispār par to neko pat nezināju un nenojautu. Wu (t.sk. arī solo albumi), Gang Starr, Pete Rock, Mobb Deep, Onyx, Artifacts, Funkdoobiest, Black Moon, Fu-Schnickens, Big L + D.I.T.C., Bigijs, KRS One, Cypress Hill, Nas, House Of Pain, ATCQ, Das EFX, Busta Rhymes – par to visu uzzināju tik pēkšņi, koncentrēti un ātri, ka atceros, ka pat kā kaut kāds elitists atļāvos lasīt ārā no tik leģendāriem albumiem dziesmas, kas man patika labāk nekā pārējās. Tās, kas patika mazāk, pat īpaši neklausījos. Tā rezultātā, protams, sākumā sanāca ignorēt visu to albumu “lielās bildes” kontekstu. OK, varbūt ar dažiem izņēmumiem.

[VECO REPERU FAKTU LAIKS: daži no tiem ierakstiem, ko tad klausījos (un, starp citu, mēdzu paklausīties arī tagad), ir iznākuši pirms 30 gadiem. Rupji rēķinot, nedaudz pēc hiphopa pusmūža. "Jauniešu mūzika" my ass.]

Acīmredzot tas bija blakusefekts lielajām pārmaiņām, kas sekoja interneta ienākšanai katrā mājā un no tā izrietošajām nenormālajām mūzikas piratēšanas tendencēm. Kamēr štatos tam visam varēja dzīvot līdzi reālajā laikā, manā (mūsu) redzeslokā tas izsprāga gada, pusotra laikā. Mūzikas bija TIK daudz, ka pat labākais no labākajiem nešķita pietiekami labs, un, šķiet, bija 100% pārliecība, ka tādas kvalitātes mūzikas krājumi ir bezgalīgi, atliek tikai zināt, kur meklēt, un atrast. Neko darīt – man patika tas, kas patika, un šis tas joprojām patīk šo pašu iemeslu dēļ, kuru toreiz.

Ceru, ka nepazaudēju jūs. Runa, tātad, joprojām par manu teoriju.

Brīdī, kad visi tie zelta ieraksti sakrita manā dzirdeslokā, man pamazām kļuva aizvien sarežģītāk atrast tās “perfektās” dziesmas, kuras biju izlasījis no jau tolaik klasiskiem, žanru definējošiem albumiem. Tagad liekas, ka es gaidīju un meklēju kaut ko tādu, ko varētu pielīdzināt 7 sekunžu 100 metru sprintam. Runā, ka “perfekts ir labā ienaidnieks”, un es piekrītu – subjektīvi perfekcijas meklējumi reizēm var būt ļoti pamatīgi atrauti no realitātes. Gan jau daļēji tam pamatā bija neapmierinātība par to, ka pats neesmu spējīgs radīt kaut ko TIK labu. Reizē – neizpratne par to, kāpēc neviens cits to šķietami pat necenšas darīt? Kāpēc viss skan citādi, ja tie ieraksti skanēja tik labi? Kas notika? Es nezināju, es nebiju informēts. Biju novērojis, ka ap 90. gadu nogali un 2000. sākumu neesmu atradis praktiski nevienu dziesmu, kas manai ausij skanētu un liktu justies tā, kā iepriekš minētie ieraksti. Es, loģiski, izdarīju secinājumus un to identificēju kā problēmu: jauns = SLIKTS. Atceros arī, ka uz brīdi biju pārliecināts, ka “pirmais albums vienmēr ir labākais, pēc tam viss tikai iet uz leju”.

No manas perspektīvas tas izskatījās pēc nenormāla appisiena. Es tikko biju savā dzīvē atradis kaut ko, kas man likās super kruts, ļoti interesants un īpašs, un izskatās, ka tieši tajā laikā, kad sāku par to interesēties un izzināt, visi citi pasaulē nolēma man (padsmitgadīgam ansim Ķemeros) par spīti sākt veidot pilnīgi citu skaņu, sekot jaunām tendencēm visos iespējamajos veidos, diktēt citas ģērbšanās stila iezīmes, kas atšķīrās no man pazīstamākām un senākos mūzikas video klipos redzētām. Latvijā tad uz labu brīdi reps bija aktuāls arī "parastajam latvietim" – latviešu vecāki pirka saviem latviešu bērniem visādus reperu pribambasus un drēbes, pa ZTV (mūzikas raidījumu kādā no Latvijas TV kanāliem) rādīja to repu, kas ap to laiku sāka sist aizvien jaunus rekordus, nu jau kā jauna parādība meinstrīmā. Visizteiktāk ciparos redzēt to, kā reps kļuva par to rokenrolam pielīdzināmo omniprezento un globālo parādību, kas tā ir šodien, var apmēram pēdējos 20 gados. Karoče, tā es sēdēju savos Ķemeros un domāju, ka saprotu repu labāk nekā paši reperi. Te runa ir par kaut kādu 2002.-2006. gadu. Godīgi sakot, tolaik bija izteikti lielāks spiediens izvēlēties, kas tad tev īsti ir svarīgāks – māksla vai nauda. Man nebija ilgi jādomā, es biju gatavs tai atbildei, kopš sapratu, kurā pusē izvēlas būt Gustavo & S’T’A. Bija diezgan skaidrs – reps diemžēl ļoti man nepiemērotā laikā ir “komercializējies”. Mantkārība ir viss, kas no tās visas alternatīvās kustības ir palicis pāri, un vilciens, kurā reps varētu būt tā skaistā, ļoti īpašas prasmes izkopt nepieciešamā un brīvu, necenzētu izpausmi stimulējošā parādība, ir jau sen aizgājis. Es to, klausoties savus 90. gadu repa ierakstus, biju palaidis garām. Kontekstam – tas, ko tolaik redzēju, skanam pa TV, bija, piemēram, Ja Rule, 50 Cent pirmie globālie hiti, Nelly, viss tas stafs. Toreiz ansim viss bija diezgan skaidrs, un esmu drošs, ka vismaz daļai no jums arī bija (vai arī būtu bijis, ja mēs ar jums būtu dzīvojuši vienā laikā un līdzīgā informācijas telpā). Neatceros, kurš DJ to vienu reizi iesildīja Onyx koncertu Rīgā, bet tad, kad viņš uzlika vienu no Fifķika trekiem, to pēc brīža nācās pārslēgt, jo Rīgas pūlis ļoti skaļi izrādīja savu nepatiku pret to. Interesanti, vai Onyx džeki tobrīd vispār saprata, kas notiek, ņemot vērā, ka viņi ar 50 bija sastrādājušies jau 98. gadā?

Par laimi, mana tā laika nepatika pret jauno repu kritiski nemazināja manu interesi par to, kas man PATIKA. Atceros, ka kādu brīdi meklēju jaunu mūziku pēc filtra “New York” + “1992-1998”, un tādā veidā atradu vēl šo to, ko klausīties. Pēc sev tuvajiem “lielajiem” ierakstiem aizrakos līdz andergraundam un kaut kādiem miksteipiem, kas bija tieši tas, ko tobrīd meklēju. Kad nevarēju atrast tieši reperu ierakstus, pietika arī ar bītu albumiem / teipiem, tur arī reizēm bija tā garša, kas man patika. Viedoklis, ko tagad neredzu gandrīz nekur, bet ko kādreiz varēja manīt reperu forumos – “īsts reps neskan pa radio, īsts reps ir ANDERGRAUNDĀ, OK??” Man, to dzirdot, pat nebija nekādu jautājumu, es tikai varēju piekrītoši māt ar galvu.

Aizkaitinājums, ka par to, cik repā viss ir slikti, nepārdzīvo vēl vairāk cilvēku, to visu tikai pastiprināja. Tā bija viena no tām īpašajām situācijām, kurā šķita, ka pasaule bija nojūgusies un gan jau vienkārši neko nesaprot, un es ar savu paša galvā salikto formulu par pareizo repu esmu gudrāks par jums visiem. Tā gan jau bija viena no top 3 stulbākajām lietām, kam esmu ticējis tik nopietnā līmenī. Manai aizstāvībai – nedomāju, ka tad pazinu kaut vienu cilvēku, kas man būtu spējis argumentēti oponēt un palīdzēt nonākt pie kāda mazāk tuvredzīga slēdziena.

Atceros, ka tad, kad pirmoreiz izdzirdēju Clipse “Grindin’” (pa TV, kopā ar klipu), pēc visiem maniem noteikumiem nācās sev atzīt, ka diemžēl viss liecina, ka šis treks nebūs priekš manis. Bet jutu duālas emocijas. Neatceros precīzus gadījumus, bet pieļauju, ka toreiz nedaudz “pataustījos”, paprasot čomiem kaut ko no sērijas “yo, šitam gabalam īstenībā bīts prikolīgs, ne” – kaut ko no pietiekami drošas pozīcijas, pēc kuras viegli var atkāpties atpakaļ uz “jā, bīts interesants, bet nu treks komerciāla huiņa, protams, kā jau viss tas jaunais stafs, jā, jā...”. Protams, zināšanas par angļu valodu, kur nu vēl kaut kāda saprašana par slengu un dragdīleru dzīvesveidu – tas viss bija salīdzinoši infantilā līmenī. Tajā laikā viss, ko zināju par repu, bija tas, ko bija stāstījuši draugi & ko pats biju SAJUTIS, nevis kaut kur izlasījis vai dzirdējis kādu zinātāju par to stāstām. Man pašam nesaprotamā reakcija uz “Grindin’” man toreiz lika uz kādu laiku apjukt. Tagad to dziesmu uzskatu par vienu no sev svarīgākajiem repa ierakstiem. Tā viennozīmīgi bija mana dezinformētība, kas noveda pie ļoti distortētas izpratnes par hiphopu, tajā pat laikā sev un citiem stāstot, ka klausos tikai “īstu repu”, pašam nespējot kārtīgi nodefinēt, ko es vispār ar to saprotu. Man nebija skaidrs, kāpēc tas mainās un kāpēc tam vispār būtu jāmainās, ja ar to viss ir vairāk nekā kārtībā. Tāpat man nebija skaidrs, kāpēc repā vajag dejot un dziedāt, jo manā “īstajā” repā tā gandrīz nekad neviens nedarīja. Man nebija skaidrs, kāpēc, tā vietā lai runātu par NoPieTnĀm pRoBlēMĀm un visu to man tik interesanto gangsteru sūdu, tas viss jānoreducē uz kaut kādu materiālistisku party repu. Domāju – viss skaidrs: stūlbā industrija mēģina aizmālēt acis tautai, lai nesadzird, ko reperi runā. Korumpētie biznesmeņi mēģina kontrolēt ielu realitātes stāstus.

Nezinu, kā bija patiesībā – tā kā tas viss diezgan daudz balstīts uz to, kā toreiz “jutos”, nevis ko pats “domāju”. Dažas no tām sajūtām ir jau pagaisušas, tāpēc varu tikai runāt par savu teoriju, ko te izklāstīju daudz izplūdušākā un personiskākā veidā, nekā būtu gribējis. Gan jau katram repa fanam ir tās pirmās, neaizmirstamās “kad es pirmoreiz dzirdēju” tipa atmiņas, un daudziem no mums to sajūtu vairs nekad neizdodas atkārtot, kā jau daudzas citas vienreizējas lietas.

Man šķiet, ka es biju oldheds uz kādiem gandrīz 10 gadiem.

Kāpēc man tas netraucēja taisīt mūziku – jo ļoti daudz jau biju sasūcies no tā visa vecā 90o gadu repa stafa, ko tik daudz klausījos un kas man patika. Likās, ka uzdevums “dabūt to hiphopa sajūtu Latvijā” vēl nav līdz galam izpildīts, un ka, iespējams, tajā golden-era skanējuma nišā pie mums ir liels vakuums (par to varētu padiskutēt arī tagad). Ka citi tam piemēram veiksmīgi neseko nevis tāpēc, ka negrib, bet ka nespēj. Haltūristi. Domāju – varbūt mēs Latvijā tomēr varam nesekot tām modernajām "komerciālajām tendencēm" un savu repa filiāli taisīt pēc saviem noteikumiem, sekojot vērtībām, kam paši ticam?

Man šķiet, ka šis viss ļoti spīd cauri visam “111”. Tas ir mans oldheda albums. “Lielā mākslā” tāpēc piekomentēju savu “varbūt tas būs strīdīgi” rindu ("Rokās"), pirms raksturoju, kas bija tas, ko sajutu repā, un kas man tur iepatikās – “brīvība”. Tolaik gan es nebiju ne tuvu nonācis līdz tik skaidram formulējumam. Bet, ņemot vērā manu iepriekšējo vēlēšanos radoši izpausties un beidzot to atrodot repā, mēģināšu noticēt, ka tas, ko jau toreiz tur sajutu, bija iespēja it kā pilnīgi brīvi radoši darīt to, ko pats vēlos, un zemtekstā regulāri par to neaizmirst atgādināt gan sev, gan citiem.

Manā gadījumā – visa mana tā laika fiška ar atteikšanos pieņemt visu jauno, ja vien tas neseko labākajām no vecajām tradīcijām – tas viss tomēr ir palīdzējis man nonākt pie saviem personīgajiem noteikumiem un sava rokraksta, ko uzskatu par lielu ieguvumu. No tā gribētos secināt, ka par oldhedu nekļūst, vienkārši sekojot kaut kādiem "saviem noteikumiem". Mēģināšu to noformulēt šādi: par oldhediem kļūst tad, kad tā vairs nav runa par saviem, bet jau visu citu noteikumiem un piepišanos pie tiem. Oldhedam ir ievainojams ego un izstrādāti mehānismi, kā ar to sadzīvot, vainojot citu it kā neizglītotību, nezināšanu vai slikto gaumi. Oldheds var kaislīgi strīdēties ar tiesnesi par pretiniekam nepiešķirto dzelteno kartīti basketbola laukumā un tāpat beigās palikt pie sava.

Manai perspektīvai ļoti daudz ir palīdzējis apzināties faktu, ka hiphops kā kultūra ir ļoti dzīvs, elpojošs un mainīgs. Šī apzināšanās oldhedam var būt sākums jauna līmeņa atvērtībai pret jauniem iespaidiem un iedvesmas avotiem repā. Tiem, kam palīdz konceptu vizualizēšana – ļoti bieži iztēlojos hiphopu kā ūdens ķermeni, jūru vai okeānu, un trendus kā lielākus vai mazākus vilņus okeānā – daži no mums izvēlas sērfot lielāko viļņu putās (tas var šķist riskanti, jo ir grūti paredzēt, kur šis vilnis aizvedīs), daži dod priekšroku nelielākiem viļņiem, daži – steigties pat viļņiem pa priekšu. Tikmēr citi dreifē kaut kur tālāk, mierīgākos ūdeņos – tur, kur kādreiz bija kāds cits vilnis: labākais vilnis, kādu viņi mūžā piedzīvojuši. Kā visas dižas lietas, arī reps ir tik milzīgs, dažāds un daudzveidīgs, ka mēs to, kā gandrīz visu svarīgo savā dzīvē, nevaram vai nu 100% mīlēt vai 100% ienīst. Tā daļa, kas mums nepatīk, vienmēr pastāvēs. Drīzāk pazudīs tā, kas patīk, un mums tam jābūt gataviem – kā visam, kas ir dzīvs, kaut kad ir arī jāmirst.

Manuprāt, divas galvenās lietas, kas ir kopīgas visam repam pasaulē, ir nosaukums un izcelsme, un pirmais no šiem abiem, manuprāt, parasti rada vislielākos pārpratumus, jo pieprasa statiski definēt kaut ko, kas ir nepārtraukti mainīgs. Kontrolēt repa “pareizību” ir tikpat bīstami, kā kontrolēt cilvēka, pasaules vai mākslas pareizību. Hiphops ir dzīvs. Ar visu no tā izrietošo.

Biju plānojis uzrakstīt arī sīkāk par to, kas bija tas, kas mainīja manu domāšanu un palīdzēja paplašināt manu redzesloku šajā jautājumā, bet varbūt citreiz. Šis ir reizē ļoti triviāls un diezgan komplekss un pielādēts temats. Ir arī daudz citu interesantu parādību, ko varētu apspriest ar šo komplektā, piemēram, tie apjukušie cilvēki, kas agresīvi cenšas distancēties no visa, kas viņiem varētu likt izskatīties kā oldhediem, jo baidās, ka kāds viņus uzskatīs par “nestilīgiem” un izslēgs no tusiņa or smth. Un tā viņi sakoduši zobus klausās kaut ko, kas viņiem pat nepatīk. un iet uz pasākumiem, kuros nejūtas labi. Vai arī vēl stulbākie jaunie duraki, kas domā, ka pirms viņiem šajā kultūrā nav noticis nekas nozīmīgs un iepazīt vērts – tie ir tie paši oldhedi, kam pluss samainīts vietām ar mīnusu. Vēl ir tie, kas baigi lepni stāsta, ka “kādreiz klausījās repu, bet izauga no tā”. Ja es šobrīd vēl kādu gribētu heitot, jūs būtu saraksta augšgalā.

Laikam jau vēl skaidrības labad piebildīšu, ka šeit ar vecumu ir tikai nosacīts sakars – esmu saticis gados krietni jaunus text-book oldhedus, visbiežāk tādus, kas kļuvuši par upuriem kādiem soctīklu kontiem, kas bombardē savus sekotājus ar agresīviem meme’iem par to, kam viņiem nepieciešams apstiprinājums. Šajā gadījumā – tam, ka jaunais reps ir un vienmēr būs sliktāks par veco, un visi, kas tā nedomā, var iet NAHUJ. Bet lielā daļā gadījumu šī diagnoze Latvijā, visticamāk, pastiprināti draud tiem, kas hiphopu īpaši tuvu iepazina ap tūkstošgades miju un drīz pēc tam kāda iemesla dēļ pārstāja par to interesēties un sekot līdzi aktualitātēm, tā kļūstot īpaši nekompetenti visā, kas repā noticis pēdējo 20 gadu laikā. Tas reāli nozīmē neizpratni par gandrīz pusi hiphopa mūža.

Ugh, ok, es laikam esmu paspējis aizskart nu jau vairākas ļoti diskutablas tēmas (jūtu, ka nožēlošu, ka šeit neesmu vēl precīzāk un skaidrāk izteicies par gaumes lomu kritikā, par subjektivitāti vs. objektivitāti utt.), bet pagaidām nevēlos šajā blogā pievienot komentāru sekciju. Labāk parunāsim par šo, kad satiksimies dzīvē vai varbūt kādā live-stream’ā.

Daudz cieņas visiem, kas veltījuši laiku, lai nedaudz pastudētu hiphopu un daudzās īpašās un specifiskās parādības tajā, lai spētu runāt par ko vairāk, nekā tikai savām personīgajām preferencēm repā. Ar jums vienmēr ļoti patīkami aprunāties, padiskutēt un paklausīties jūsu domas. S/O visiem tiem tusiem, kuros reperi nolien virtuvē vai uz balkona, lai stundām filosofētu par tēmām, kuras nevienam citam tajā ballītē un, iespējams, visā arī rajonā neinteresē. Laikam jau man nekas nav iebilstams tajā “vnk katrs klausās to, kas patīk, tas arī viss : )” loģikā, bet... ai, man ar repu nekas nav vienkārši. Vēl viens pēdējais S/O visiem, kas šajās sarunās spēj ne tikai runāt, bet arī klausīties citos.