• ansis

Papīra lidmašīnas

Varbūt piefiksējāt to momentu, varbūt ne, bet kaut kad tad, kad "Zemes stunda" nekontrolēti gāja pāri Latvijai, un kad es nedaudz tuvāk sāku iepazīties ar to, ar kādām lietām aplīp mūzika, kas ir spējīga dzīvot arī ārpus LV repa vides, bijām iesnieguši to dziesmu uz "Muzikālo banku". Tiem, kas nezina, "Muzikālā banka" ir vietējās mūzikas notikums, kurā klausītāji un žūrija izvēlas labākās latviešu dziesmas, un mēs tur bijām iesnieguši arī "Zemes stundu". Tā kā līdz galam nebiju sapratis, kā tas īsti darbojas (manuprāt, līdzīgi kā "Priekšnama" rubrika radio SWH — jāpamudina savi klausītāji mobilizēties un dziesmu atbalstīt balsojot), "Zemes stundai" tas pasākums kaut kā ar baigiem panākumiem nerezultējās. Nepiefiksēju, kurā tieši brīdī pazudām no "Bankas" topa, un laikam jau man vienkārši kāds bija ieteicis to dziesmu tur pieteikt, nevis pats to izdomāju darīt — īsti neatceros —, bet tas bija viens no tiem gadījumiem, kad pašam nav skaidrs, vai un kāpēc tas būtu nepieciešams, un kāds no tā vispār ir labums. Katrā ziņā, paši (es, Kristīne Pāže un Kaspars Ansons) bijām vainīgi: pārāk labi neprotam to lokālo populārās mūzikas promo pasauli.


BET (!) tai pat laikā tur daudz labāk veicās mūsu fanka / repa / džeza sakausējumam "Pa apli" (Very Cool People, Kristīne Prauliņa, ansis, Edavārdi), ar ko gan iekļuvām top 15niekā, gan 2019. gada februārī tikām uzaicināti uzstāties "Muzikālās bankas" ceremonijā. Attiecīgi — "Zemes stunda" ir ārā, bet "Pa apli" ir iekšā, un tā es beigās kaut kā tomēr nonācu "Muzikālajā bankā".


Visa "Pa apli" kompānija aizbraucām uz Daugavpili (izbraucām ar VCP busu no Šarlotes ielas kādos 4:00-5:00 no rīta), kur notika tas pasākums, un tur, protams, ir viss vietējais populārās mūzikas zieds. Pa vidu arī mēs ar Edu tur vazājamies. Viss notiek puslīdz tā, kā plānots — saundčeks, ģenerālmēģis, tad īstais šovs, pa vidu visam pagaras pauzes. Tālāk iekopēšu fragmentu no viena sava insta posta:


"[..]Tālāk — vakars. Viss, kā pienākas — liels šovs, lieli mūziķi, TV tiešraide. Mēs ar VCP izdarām savu darāmo, es, protams, repojot uz skatuves nometu zemē taustiņinstrumentālista Māra laptopu, bet tas — tā. Noejam no skatuves, ejam uz kafejnīcu. Spēka nav, neesam izgulējušies, nāk miegs, bet visi priecīgi un apmierināti sēžam — dekompresējamies.

Pēkšņi vienā brīdī pienāk ziņa, ka tagad visiem esot kaut kur jāiet. Eju. Izrādās, tas ir ložā, kur ir tāds stilizēts beksteidžs, kur mēs visi it kā tusējamies un gaidām rezultātus ("Muzikālajā bankā" apbalvo 15 gada vērtīgākās dziesmas LR2 un Latvijas iedzīvotāju vērtējumā). Izlienu caur krēsliem līdz @aija_andrejeva un @ansons.k, sēžam un smaidām, nesaprotu, kas notiek:

Kaut kādā brīdī Aija saka kaut ko apmēram tādu: "Klausies, to laikam īsti nedrīkst teikt, bet es nevaru nociesties; tagad būs Prāta Vētra, ansi, Tev jāiet klausīties, būs prikols." Video var redzēt, kā mēs ar @ansons.k un @intarsbusulis klausāmies to prikolu.

Stāsts: Prāta Vētras džeki esot brīnījušies, ka mūsu "Zemes stunda" nav iebalsota starp 15 vērtīgākajām gada dziesmām, tāpēc nolēmuši, ka jāuztaisa tāds nesankcionēts "šautauts" dziesmas "Ogles" tiltā, kas, ja es pareizi sapratu, bija pārsteigums ne tikai mums, bet arī organizatoriem.

Īsumā (ar to šis piedzīvojums nebeidzās), šis ir vēl viens milzīgs notikums, kas saistīts ar "Zemes stundu". [..]"


Paturpināšu par to, kā šis piedzīvojums turpinājās.


Neatceros, tieši kā, bet vienā brīdī esam vienā beksteidžā ar Prāta Vētru + nelielu kompāniju — Dons arī bija, vēl daži mūziķi. Laikam vispirms saskrējāmies pie bufetes, kas bija jau pēc tam, kad džeki uztaisīja to S/O "Zemes stundai". Svinam utt., tāpēc varbūt neatcerēšos pareizi detaļas vai secību, bet vienā brīdī kāds (95%, ka Renārs) sāk dungot "Zemes stundas" piedziedājumu, kāds cits (Jubalts?) izslēdz gaismu, daži sit plaukstas, citi ieslēdz telefona lampiņas / šķiltavas apgaismojuma efektam, spontāni sākas kaut kāda a capella audiovizuālā "performance". Piedziedājums iet uz beigām, sāku savu "varbūttābijaapstākļusakritība" pantu, un tā kaut kā ar balsu un plaukšķināšanas akustisko priekšnesumu (un Jubaltam (?) ritmā slēdzot iekšā-ārā lampas) kopā nospēlējam visu dziesmu. Tā kā — jā, uz skatuves togad "Zemes stundu" "Muzikālajā bankā" starp labākajām LV dziesmām nesanāca dzirdēt, bet toties bija šis moments, ko TV skatītāji neredzēja, bet ko mēs piedzīvojām klātienē. Protams, tas bija norm trips, kā varat iedomāties.


Patinam uz priekšu.


Sākas pandēmija, viss pārcelto Palladium koncertu laiks utt., laikam pavasaris. Sēžu treilerī, dzemdēju "Lielu mākslu", nervozēju par nepabeigtajām dziesmām & komplektā arī visu pārējo. Viena no dziesmām, pie kuras tobrīd strādāju, ir "Gaismās", kuru rakstot, centos sev nodefinēt, vai un kur vispār šajā valstī tādam "man" ir vieta, kas es šeit esmu kļuvis un kam pateicoties, un kas gribu un negribu būt. Kad teksts bija uz 95% gatavs, tajā biju nonācis arī pie dažiem man nozīmīgiem secinājumiem šajā sakarā. Uz brīdi beidzot viss ir ļoti vienkārši, un tad zvana Renārs Kaupers no Prāta Vētras.


Abi ar Līvu satiekam Renāru "Pienā", lai parunātos par "Papīra lidmašīnu" demo, ko saņēmu savā e-pastā, un manu potenciālo dalību dziesmā. Galvenokārt tovakar gribu skaidri pastāstīt par to, ka JA NU man nesanāks atrast autentisku leņķi, kā pieiet šai dziesmai, iespējams, diemžēl neko nerakstīšu, jo esmu sev nodefinējis kaut kādus dīvainus kritērijus, kas man pašam šķiet ļoti loģiski, tikai rezultējas ļoti daudzos "nē", jo ir daudzi tādi "jā", kas mani nostāda situācijās, kurās nevēlos atrasties. Nedaudz uztraucos par divām lietām: 1) ka tie kritēriji, ko esmu izdomājis, iespējams, ir stulbi, un 2) ka varbūt nav nemaz tik stulbi, bet nepratīšu to normāli paskaidrot. Mentāli arī tobrīd īsti nebiju līdz galam savā ādā, jo, goda vārds, nebija ne jausmas par to, kāda beigās sanāks "Liela māksla", ka varbūt tas ir sūds un man vairs vispār neko nevajag izdot. Tās šaubas man tā arī nepazuda, līdz "Liela māksla" netika publicēta.


Tā mēs tur sēžam, dzeram tēju un runājamies, un es mēģinu Renāram un arī Līvai to visu pirmo reizi mūžā skaļi noformulēt vārdos. Stāstu arī, ka man šobrīd nenormāli deg mans solo albums, kuru ļoti gribu pabeigt un tikai tad uztraukties par citām lietām, un esmu priecīgs uzzināt, ka tā vispār neesot problēma — "Papīra lidmašīnas" varot pagaidīt. Otra lieta, ko noskaidroju — ja man ir idejas, kā muzikāli pilnveidot to dziesmu (a.k.a. pieiet radoši arī bītam), varu droši pičot savas idejas. Par to arī biju super pateicīgs. Paintervēju Renāru par dziesmas teksta nozīmi un idejām par manu lomu tajā, un, tur sēžot, cenšos, bet nekādi nesaredzu, kā es tur varētu būt noderīgs un vērtīgs, nevis būt tikai žanrisks iespraudums. Jau tobrīd biju nedaudz izdedzis (tas process arī vēl kādu laiku nebeidzās, vēl uz to gaidu), un bonusā jutos kā pimpis par to, ka tādai iespējai saku "sorry, džeki, varbūt šoreiz nesanāks", bet tā arī tobrīd bija godīgākā atbilde, ko varēju sniegt. Mājās devos ar pilnīgu 50/50 sajūtu par šo sadarbību. Tovakar sanāca tikai patīkamā gaisotnē nedaudz ievākt un padalīties ar informāciju, bet vēl nebija ne jausmas, vai no tā būs bijusi kāda jēga.


Precīzi neatcerēšos, kurā brīdī man prātā no tā visa uzzīmējās atslēgas aina, kas man palīdzēja saskatīt manu lomu "Papīra lidmašīnās", bet zinu, ka tad, kad to sapratu, vēl pat nebiju uzrakstījis nevienu rindu. Ziņoju Prāta Vētrai, ka viss — esmu iekšā, zinu, kā šim gabalam pieiet, ieraudzīju "bildi", tagad vajag tikai uzrakstīt pantu. Uzreiz arī piedāvāju sava panta bīta skici, ko PV džeki uzreiz akceptēja par labu esam, un komplektā arī ierakstījām tobrīd vēl neizdoto "Gaismu" outro telefonsarunas fragmentu, lai uztaisītu tematisko saiti no viena albuma uz otru. Kruta, ka daži no jums šo sadarbību prognozēja jau tad, kad iznāca "Liela māksla", bet tikai tagad tas kontakts, ko tovasar saorganizēju, ir pa īstam ir noticis. Tagad, kad iznāca "Papīra lidmašīnas", "Liela māksla" ir līdz galam pabeigta.



Nedaudz par to "atslēgas ainu" (man svarīgi ir vizualizēt): patiesībā tā pati mūsu saruna "Pienā" kļuva par mana panta pirmo atspēriena punktu. Mans stāsts tur ir par to, ka kaut kādā (man līdz galam nesaprotamā) veidā es attopos jau lidojumā, kā pasažieris / bezjēdzīgs pilots iekšā paštaisītā papīra lidmašīnā / planierī. Ar to lidojot, es esmu mistiskā veidā uztrāpījis uz tādām gaisa straumēm un vēja brāzmām, kas man likušas ne tikai noturēties gaisā (savā radošās pasaules burbulī) neizskaidrojami ilgu laiku, bet arī pacelties tik augstu, ka varu lēnā garā planēt kaut kur virs mākoņiem, starp gigantiskiem, rēcošiem pasažieru komerclaineriem, un man visu laiku ir tas "yo, kā es te nonācu un ko es te vispār daru" vaibs. Tur ir visi atbilstošie laika apstākļi utt., un brīžiem mana lidmašīna tiek iepūsta mākoņos, kur tā samirkst vai pat sasalst, un tad tā atkal izžūst saulē. Lai kādi ir bijuši apstākļi, beigās tie ir izrādījušies man labvēlīgi, un tā mana papīra lidmašīna lido vēl tālāk un augstāk. Brīžiem to gandrīz ierauj kāda garām lidojoša Boeinga dzinējā, kuriem netīšām esmu trāpījies pa ceļam.


Tā es tur planēju gadiem. Vienā brīdī lejā (uz zemes), sāk notikt kaut kādas katastrofas — uguns, liesmas, sprādzieni, viss tas stafs. Man tas reizē nozīmē divas lietas. Pirmā — lejā laisties vairs nav vispār nekādu variantu, jo, yo, tā ir papīra lidmašīna, nebūs labi. Otrā — visas tās liesmas sakarsē gaisu, pa kuru es pārvietojos, un vēl vairāk mani attālina no dzīves uz zemes. Kad šo pantu rakstīju, vēl nebiju aizmirsis to ugunsgrēku sezonu, kas plosījās Austrālijā un kur tur vēl, tad to lielo ostas sprādzienu, militārās aktivitātes utt., tas noteikti līdzās pandēmijai palīdzēja iedvesmot šajā pantā ielikto apokalipsi uz zemes, kamēr es pats aizvien vairāk no tā visa distancējos. Pavisam aizbēgt gan no tā nav iespējams, un liesmu mēles vienā brīdī sasniedz arī manu saburzīto, elementu apstrādāto lidaparātu, kas vienā mirklī NODEG. #ripprotams


Tā aina, ko redzu sava mini stāsta beigās un ko cenšos pieņemt kā savu patiesību, ir tā, ka mana lidmašīna izpildīja savu galveno funkciju, t.i., nogādāja mani kādā jaunā, stabilā vietā (čekpointā?). Nezinu, uz kā es tur īsti stāvu (uz kāda mākoņa, iespējams, vai varbūt vispār jau esmu orbītā — nav svarīgi), bet brīdī, kad mana lidmašīna tomēr beidzot uzliesmo un pārvēršas pelnos, es esmu situācijā, kurā man tā vairs nav nepieciešama, un stingri stāvu pats uz savām kājām. Viltvārža sindroma nāve, krč.


Tā man tik svarīgā "atslēgas aina" gan bija pavisam vienkārša bildīte, kurā kāda papīra lidmašīna lido starp milzīgām reaktīvajām lidmašīnām, kā jau Renārs dzied piedziedājumā. Grūtā daļa bija saprast, vai un kur es esmu redzams tajā ainā (kā teicējs, vērotājs, varonis?), un kā es varu uz visiem laikiem atstāt daļu no sevis šajā dziesmā, izmantojot šos simbolus, nevis vienkārši savirknēt kopā vārdus, kas ritmiski iet kopā, veido atskaņas un labi izklausās. Pats priekš sevis to uzdevumu veiksmīgi esmu veiksmīgi izpildījis.


Ja sanāk, noteikti noskatieties arī PV koncertfilmu, es tur arī esmu. Panta beigās man tur vajadzēja taisīt t.s. "trust-fall" atmuguriski lejā no vienas diezgan augstas platformas. Pantu biju tik tikko iemācījies — viss bija jāizpilda & jāieraksta dzīvajā, man jau ar to negāja viegli, bet vēl vajadzēja atcerēties, kurā brīdī man jāceļas kājās, kurā brīdī jāgriežas riņķī & no kuras vietas jākrīt, apkārt dega uguns & studijā bija super karsts, it īpaši uz tā konteinera, un tad man vēl vienā brīdī zem krēsla pasaules dronu lidināšanas čempions izpilotēja savu kameru, parkūristi lēkāja lejā no tās manas platformas ar backflipiem — krč nenormāli, tas viss ir tajā filmā / koncerta video redzams, ceru, ka redzēsiet. Izdarīju visu, cik vien labi varēju. Milzīgs paldies Prāta Vētrai un visai koncerta gigakomandai par to, ka varēju piedalīties šajā albumā un koncertā.


Noslēgumā nedaudz sausās informācijas: mums pa dzīvi iet diezgan interesanti, par vienu lietu jau paspēju pastāstīt tviterī un vairāk detaļās īsti negribu izplūst, un tā pat nav vienīgā negaidīti sūdīgā lieta, par kuru pēdējā laikā ir nācies daudz pārdzīvot. Šo rudeni biju plānojis citādāku, nekā tas man galu galā būs izvērties, bet tā laikam ir ar tām lidmašīnām, nokrišņiem, gaisa bedrēm u.c. aviosimboliem. Beigās tiksim tur, kur vajag, jums tikai nedaudz jāpatur par mums īkšķi.