• ansis

Reperu vasara '22

Nu blaaad

Tiem, kas man ilgāk seko līdzi, iespējams, kaut kādos rakstu gabalos tiešā veidā vai starp rindām ir jutuši manus pašpārmetumus par savu spēju pārvērtēšanu utt., ka kaut ko cepos par to, ka nepietiek laika vai viss izrādījies grūtāk, nekā sākumā likās, vai kaut kādu sīkumu dēļ kaut kas būs vēlāk, nekā teicu, ka tas būs. Kāpēc to saku — jo biju iztēlojies, ka pa vasaru paspēšu izdarīt vēl tik daudz ko, bet reāli #reperuvasara vienkārši apēda mani veselu & izspļāva ārā šajā rudenī tādu, ka man tagad vajag atvaļinājumu, ko es vairs nevaru atļauties. Tikko biju Latgalē uz nedēļu, tas bija forši, bet mēs katru dienu taisījām muzonu, tāpēc tas neskaitās atpūsties, no tā vēl vajag atpūsties.

Krč NAV KO ČINKSTĒT, labāk vēlu, nekā nekad, jūs jau protat būt pacietīgi. Pastāstīšu nedaudz par 22. gada vasaru. Atslēgas vārds, protams, ir koncerti.

Man pēc 21. gada Mežaparka koncerta nākamais normālais skatuves moments bija 22. gada Rīgas maratonā šopavasar, un tik lieli pārtraukumi starp koncertiem ir (man) pilnīgi pietiekams laiks, lai liktos, ka būšu aizmirsis, kas un kā jādara uz skatuves. Iepriekšējā ziema man bija diezgan pārbaudījumiem pilns laiks, un pēc tā visa izlīst ārā & kāpt pa taisno uz skatuves pie jums bija diezgan milzīgs visu veidu kontrasts. Programmu šajā koncertā nācās diezgan pamatīgi saīsināt, jo bija jāsagaida finišs vai starts vai kas tur vēl maratonos notiek. Sagaidījām, iznācām, izdarījām. Atcerējos, kā ir būt uz skatuves, un nedaudz nepacietīgāk sāku gaidīt pārējos vasaras šovus. Kaut kad drīz pēc tam bija Skuteļa Palladiums, kur es jau diezgan skaidri sapratu, ka šovasar es principā tikai repošu, tusēšu, iešu uz pasākumiem un visādi citādi līdīšu ārā no mājas un jutīšos par to labi, un tā tam arī bija būt (manifestācija: veiksmīga).

OK, skatos vasaras kalendārā un mēģinu saprast, ar ko turpināt, ko pieminēt un ko — nē. Laikam jāpiebilst, ka vasarā, par spīti koncertu grafikam utt., nedaudz sanāca pasēdēt arī pie muzonu darbiem, bet daudz mazāk pie tā, pie kā pats biju cerējis piestrādāt. Vienā brīdī te pie manis arī palika tik karsts, ka manā mikro studijā īsti nevarēja fiziski pārāk ilgi atrasties, ja neesi reāli PLIKS, tāpēc ar ierakstiem parāk šovasar nesanāca aizrauties.

Pamazām hronoloģiski ejot tālāk… kaut kad ap šo laiku es nopirku sev DJ kontrolieri. Biju pie Kristapa Ritma ciemos, paspēlējos tur ar to aparātu & tagad man ir savs DJ kontrolieris, kurš var strīmot TIDAL muzonu no Wi-Fi, šovasar nospēlēju pāris treniņu setus (kādus 3-4 gab.), noteikti spēlēšu vēl, kur būs foršas izdevības & piemērota publika, kam mans sets arī varētu interesēt.

Tad es vēl (es apsolu pēc brīža turpināt par koncertiem, bet vēl dažas interesantas lietas palikušas pa vidu) šovasar dažas reizes kopā ar projektu "Zvaigznājs" izbraucu pa Latviju. Tur fiška ir tāda — aizbrauc "Zvaigznājs" ar tādu portatīvo stikla paralelogramu, kur iekšā ir studija ar kompi, bungām utt., un tur var nākt un spēlēt instrumentus, saspēlēties ar citiem, paklausīties, kā kāds dzied, uz vietas sarakstīt dziesmu, dabūt par to čipsus, kaut kas tāds (tas vairāk bērniem domāts, bet ne tikai). Brīžos, kad es tur pieslēdzos, tas pārsvarā izskatījās pēc sarunas. Runājām ar Aigu Leitholdi (kas LSMam ik pa laikam uzraksta kādu lielu, svarīgu rakstu, kur ir runa vai nu ekskluzīvi vai "arī" par repu) par mūziku, iedvesmu, dzīvi mūzikā utt., daži cilvēki tur sēž un klausās, kāds, kam tas neinteresē, man aiz muguras sāk spēlēt klavieres, apmēram tāds stafs. Pāris reizes man vajadzēja izpildīt jauniešu uz vietas sarakstīto dziesmu, kur katrs uzraksta pa rindiņai, un es nevis repoju, bet dziedāju, un arī ar to man nedaudz asociēsies šī vasara.


Tālāk — palaidu anša Discord serveri. Par šo man ir reāli gandarījums, ka tāda lieta tagad eksistē. Kaut kas tāds noteikti varēja tapt arī ātrāk, un pēc tādas platformas es arī noteikti izjutu vajadzību, un, es domāju, to tagad sajustu arī lietotāji, ja šis serveris pēkšņi pazustu. Tur notikušas visādas foršas, pat nepieciešamas diskusijas, tur var ērti sekot līdzi jaunākajām LV & populārākajām pasaules repa relīzēm, kas zināmā mērā palīdz aizvietot sekošanu līdzi daudziem dažādiem avotiem. Daļa LV fanu dabū palasīt vietējo fanu sarunas par US repu, daļa LV reperu arī ir iekšā & savā starpā runā par visādām cutting edge tēmām, par kurām iepriekš runāts vairāk reperu piepīpētajās virtuvēs hauspārtijos, bet publiski gandrīz nekad. Ir kanāls repa atspoguļojumam medijos (pēdējā tēma — rolandu če vienā TV šovā tikko pieteica kā "reperis če", kā jūs citādi par to uzzinātu??). Pavasarī tur ļoti labi patusējām, pa vasaru tur viss grozījās vairāk ap festivālu tēmām, tagad, rudenī, ej nu sazini, kas notiks. Kaut kad nesen pārsniedzām 800 lietotāju slieksni (tikko paskatījos: tūlīt jau būs 900) aktīvi ir varbūt kādi 50, pārējie tikai lasa, & tas ir ok — droši pieslēdzies palasīt, ja vēl tur neesi; kamēr neko tur nerakstīsi, Tevi neviens, par laimi vai nelaimi, nepamanīs.


OK, atpakaļ pie koncertiem, bet nezinu, uz cik ilgu laiku, to noteiks mans kalendārs.


Nākamais mini-koncerts (jo tikai dažas dziesmas, cilvēku noteikti nebija maz) bija Praidā, Vērmanes dārzā, kur piedalos jau otro reizi, šoreiz bija arī rolix, Singapūras Satīns (neatceros, kurā gadā, bet viņi vai tikai nebija pirmie reperi, kas tur uzstājās..?), BDM (arī otro reizi, tāpat kā es) un Amanito. Manuprāt, diezgan labi noreprezentējām scēnu, iedevām atbalstu, kā mācējām un pratām, pats arī pamazām jūtos drusku mazāk stulbs par visām cilvēktiesību tēmām, bet tikai drusku. Viss ļoti patika & bija mega mīļi etc., bet vēl 2 pasākuma hailaiti — Rojs Rodžers savas performances laikā dejoja pa DJ galdu, tur gāzās uz muguras ar kājām gaisā utt., & mēs ar 181h domājām, vai viņš nesalauzīs viņa laptopu, kas mums tur bija atstāts (laicīgi uzlikts uz galda & sagatavots iznācienam), bet viss safe, Rojs Rodžers 100% zina, kā tās lietas pareizi jādara. Otrs hailaits — kad uzstājās Marta, no skatuves augšas krita lejā kaut kāds prožektors, paveicās, ka nevienam neuzkrita. Mēs ar 181h domājām, ka gan jau konspirācija… Krč atnāciet kādreiz uz Praidu, ja nav sanācis, tur interesanti.


OK, te varbūt jums jāpastāsta, ka ap šo laiku jau diezgan pagrūti bija noturēt muti par to, ka vasarā STRAUMĒ būs Gustavo koncerts, bet veiksmīgi noturēju. Tad vēl pie manis atbrauc Arstarulsmirus & mēs pie manis treilerī filmējām manas daļas no "Mums vajag atpakaļ Gustavo" klipa, kaut kādos brīžos vienkārši sēžam pie manis chillspotā (treilera galā), runājam par tuvākajiem plāniem & es saprotu, ka vasarā redzēšu koncertu, ko būšu daudz vairāk priecīgs redzēt, nekā varēju iedomāties. Runa ir par Gustavo koncertu jaunajā hip-hop festivālā STRAUME, Līgatnē, kas bija noslēpums, ko mums ar pāris reperiem diezgan ilgu laiku vajadzēja glabāt.

Par STRAUME22, liekas, jau ir daudz lasīts un rakstīts tviterī, bet īsi pieminēšu arī šo pasākumu. Īsumā — es jūsu vietā piesekotu STRAUMES soctīklu kontiem, lai nepalaistu garām early bird biļetes uz STRAUME23. Pirmais pasākums diezgan lieliski nodefinēja festivāla nišu & formātu, mums visiem ir nedaudz vairāk skaidrs, ar ko šis notikums ir īpašs, ko apmeklētāji dabū apmaiņā pret savu uzticību & biļetes iegādi, un cik tur ir daudz vietas uzlabojumiem. Šķiet, ka šis bija visvairāk FOMO trigerojošais #reperuvasara notikums, un jau šovasar dzirdēju daudz un dažādas runas par to, ko, nez, no šī jaunā hip-hop festa Līgatnē varētu sagaidīt nākamgad. Manuprāt, niša ir ļoti organiska, ar iespējām veselīgi evolucionēt vēl vairākus gadus. Tiekamies ar jums tur arī 23. gadā, būšu tur VISMAZ kā apmeklētājs.

Uz STRAUMI nedaudz satraucos par savu balsi; jutu, ka rītā pirms koncerta nedaudz to sāku pazaudēt, bet pamazām atguvu. Pēc Praida & nākamajā dienā arī viena nakts tusa Rīgā, pēc kura ar random kompāniju iefrīstailojām diezgan pamatīgi nākamajā dienā, uz brīdi biju balsi pazaudējis pilnībā. Bija pietiekami ilgs laiks to atgūt, tā vismaz likās. STRAUMES pirmajā dienā arī sanāca nedaudz piesmakt, un otrajā dienā, kad bija jāuzstājas man, uz skatuves Līgatnē kāpu ne ar pašu lielāko pārliecību par to, ka kakls izturēs visu setu.


Nākamajā nedēļā pēc Līgatnes braucu uz OGLI Siguldā. Tiem, kas nezina, OGLE ir ļoti īpašs festivāls, kas nav tikai par un ap mūziku; tas ir arī mentālās veselības tēmu destigmatizācijas, pašnāvības novēršanas & izglītības par un ap to visu pasākums. Mierīgi gan var atbraukt un vienkārši klausīties mūziku (arī stand-up ārtistus), un labi pavadīt laiku. Uz šo koncertu man bija, manuprāt, grūtākā programma šovasar. Biju atlasījis visas dziesmas, kas grozījās ap festivālam aktuālajām tēmām vai tām nedaudz pieskārās.


Uz OGLI arī nomocījos ar balsi, kādas 5h pirms koncerta aizgāju sēdēt viens mašīnā, lai nevajadzētu noslogot kaklu, klusu atkārtoju tekstus, ēdu visādas kakla tabletes pēc kārtas, komplektā parādījās arī klepus, ko vēl tieši pirms iziešanas uz skatuves centos kaut kā nosist. Uzgāju ar tēju uz skatuves & kaut kā visu puslīdz veiksmīgi novedu līdz beigām, pašam bija pārsteigums. Nospriedu, ka kaut kā uzmanīgāk jāpieiet kakla veselības jautājumiem, ja gribas tik salīdzinoši bieži koncertēt ar mainīgām programmām, kam nepieciešami daudzi mēģinājumi. BET, JĀ, brauciet uz OGLI nākamgad, tur ir reāli forši & to var just publikā un arī starp publiku un skatuvi, gan jau tas palīdzēja arī manām balss problēmām.

Nākamā nedēļa — Positivus. Pirmā (plānotā) reize, kad ansis ir uz lielākās festivāla skatuves. Albums “Liela māksla” secībā (kā Mežaparka koncerta 1. daļā), lielākais ekrāns, lielākā skaņa, milzīga publika, uz skatuves 181h ar laptopu & es ar 2 mikrofoniem. Mums pievienojās rolands če, Kashuks & Gints Smukais, & vēlāk arī Evija Vēbere uz vienīgo dziesmu šajā koncertā, kas nebija no “Lielas mākslas” — “Labs suns”. Balss uzvedās pietiekami labi pēc tam, kad biju pārspīlēti daudz saēdies kakla tabletes & īpaši piesargājies pārāk nepārpūlēties mēģinājumos. Soundcheckā, ko, kā lasīju tviterī, dzirdēja arī stipri ārpus Lucavsalas robežām, sapratu, ka būšu gatavs & savā elementā, atlika tikai fokusēties uz to, lai neapjuktu, skatoties uz man vēl ne līdz galam pierasti lielo publiku, un neaizmirstu tekstus, ko perfekti zināju no galvas (tā mēdz notikt, vismaz man — ņemiet to vērā, reperi, ejot ārā pie publikas, kura ir lielāka, nekā esiet pieraduši). Manuprāt, šoreiz “Liela māksla” otrreiz piedzīvoja to mērogu un kvalitāti, ko Mežaparka Zaļajā Teātrī 21. gada augustā, tikai, nu jā, viss bija VĒL lielāks. Ja man pēc Mežaparka cilvēki teica, ka esmu veiksmīgi iekāpis nākamajā skatuves statusā, tad Positivusā es arī pats tam nedaudz vairāk noticēju. Festivālā biju vienīgais LV mākslinieks, ko organizatori uzlika uz lielās skatuves, līdzās Megan Thee Stallion, Thundercat, A$AP Rocky, Bas u.c., un pēc koncerta saņēmu tik daudz labu atsauksmju, ka man pārliecības trūkums par savu vietu šāda formāta pasākumos ir pavisam nedaudz mazinājies. Tas ir DAUDZ.

Summer Soundā, kas sekoja pēc 2 nedēļām, biju nolēmis nemocīties ar grūtākajām dziesmām, bet salikt programmu, kas būs, iespējams, netipiski “reps” festivāla lielajai skatuvei. Tās pārsvarā bija dziesmas, ko protu norepot, pamostoties nakts vidū, un nācu tur izbaudīt laiku uz skatuves un NOSVINĒT faktu, ka šī repa vasara joprojām var notikt un notiek. Uz skatuves mani uz pleciem iznesa Sandžs, pārējais bija 40 minūtes kondensēta repa — čupa ar fanu favorīttrekiem no mums ar 181h. Man — baudāmākā programma šogad. Ne tikai tāpēc, ka atlasīju dziesmas ar tādu mērķi, bet arī tāpēc, ka jutos 100% labi par to, ka balss man nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas. Šis (30. jūl.)bija mans pēdējais vasaras festivālu koncerts. Tūlīt pēc tam izziņojām manu AOK koncertu augusta beigās un palaidām biļetes tirdzniecībā.

Paralēli koncerta gatavošanās darbiem nedaudz paspējām pastrādāt ar Melikolu, es uzrakstīju un nofilmējos LMT reklāmā, ar Stepu bijām parepot “Dzīvniekus” 900 sekundēs, ar roļiku bijām uz interviju Delfos, un, protams, biju līdzi Prāta Vētrai uz Ventspili, kur uzstājos, kā man šķita, milzīgam pūlim, un pēc tam — arī PV Rīgas koncertā, kas bija vispār kaut kas cits — tur esot bijuši ap 45 000 cilvēku. Ja pareizi no skolas atceros, visā Jūrmalā bija kaut kādi 60K iedzīvotāju. Nekad neko tādu nebiju redzējis iepriekš, lielākā publika, kuras priekšā vienlaicīgi man sanācis atrasties. Daudz varētu pastāstīt par to, kādā profesionalitātes līmenī tas viss notiek, ar kādu drošības līmeni & cik daudz no tā man jau šobrīd sanācis mācīties. Pēc abiem koncertiem, gan Venstpils, gan Rīgas, vienā brīdī tiku pie āfterīša Aux vada & liku visiem dziesmas, kas man patīk — man tas palicis atmiņā kā super īpašs moments & privilēģija. Visas skatuves atmiņas vairāk šķiet nosapņotas nekā reālas. Milzīgs cilvēku pūlis pie vienas konkrētas distances sāk izskatīties vienkārši pēc raibiem pikseļiem. Tas skats var nedaudz nohipnotizēt, uz to var skatīties vairāk kā uz uguni & īpaši jāatgādina sev, ka tie ir cilvēki. Ja par to pārāk daudz sāk domāt, aizmirsīsies arī tie teksti, ko parasti zini, nakts vidū pamostoties.

Paralēli Prāta Vētrai, man visu laiku jāuztraucas par AOK koncertu. Uzstāties festivālos ir viens, organizēt savu koncertu ir pilnīgi cits darba un rūpju apjoms, un pieļautajām kļūdām arī ir pavisam cits svars. Tikāmies ar reperiem, kurus gribēju jums atrādīt pirms koncerta, džeki sarunāja savā starpā programmu, nedaudz pakonsultējoties ar mani. E.V. ļoti uzņēmās atbildību par tā visa segmenta savākšanu kopā, uzskatu viņu par šīs daļas oficiālo projektu vadītāju, ko viņš pats uzņēmās un godam izdarīja, par ko liels paldies viņam. Tikāmies mēģinājumā dažas dienas pirms koncerta, ap to brīdi es pēc saviem diezgan intensīvajiem mēģiem esmu praktiski pazaudējis balsi, un man ir kādas 3 dienas palikušas, lai to savestu kārtībā. Atteicos no pēdējiem mēģinājumiem, lai pietaupītu balsi, pasēdēju pāris dienas mierā, ēdu savas tabletes, dzēru tējas (iedzēru jēlu olu arī 1x, lai varētu teikt, ka to arī esmu izdarījis), aizbraucu pie ārsta, kas teica, ka visu jau daru pareizi un ka balsij līdz koncertam vajadzētu būt atpakaļ.


AOK koncerta diena. Programmu, efektus utt. esmu sakārtojis, dzirdu, ka mums arī citās lietās viss esot veiksmīgi, reperi arī laicīgi ieradušies uz soundchecku, man balss strādā & klausa, sākam čekoties. 2h repojam, skaņojamies, gatavojamies, nopriecājos, ka viss ir forši, aizeju gatavot playlistu, kam skanēt, kamēr cilvēki gaida koncerta sākumu. Pēc kādām pāris stundām ierunājos pēc kāda klusēšanas brīža & saprotu, ka man balss atkal ir prom, neizturēja tās 2 čekošanās stundas.

Beksteidžā jau 3h pirms koncerta domāju, kā lai to risina, balss joprojām nav, jūs jau pulcējaties pie skatuves. Pilnīgs murgs. Es ļoti nervozēju, staigāju turp & atpakaļ, ēdu savas kakla tabletes & stāstu visiem, ka nu DIRSĀ, man balss nav, ka tūlīt koncertu gan jau atcelsim (sākumā daļēji jokoju, pēc tam vairs nejokoju). Stundu pirms manis sāk džeki repot, paliek NEDAUDZ labāk, bet tāpat slikti. Dzeru daudz ūdens, pa virsu kakla tabletēm uzdzeru rumu & balzamu, liekas, ka sāk parādīties arī klepus, līdzīgi kā pirms STRAUMES. Paiet tā stunda, jūtu, ka varu kaut kādas limitētas notis pavilkt ar aizsmakušu skaņu — OK, mēģināsim. Izeju ārā, sāku ar “Definīciju”, tieku cauri. Domāju, ka gan jau var dzirdēt, ka līdz galam ar mani kaut kas nav, tāpēc jums uzreiz tā arī pateicu — man balss čakarējas, bet mēģināsim tikt cauri tam visam. Jūs iedevāt baigo atbalsta enerģiju, protams, un tā mēs turpinājām. Kas smieklīgi — uzreiz pēc tam uz skatuves 2. dziesmā kā pirmais vakara viesis iznāk Eliots, ar kuru repojam “Stulbo repu” & “Puses”, un viņš pēc sava Cēsu koncerta iepriekšējā naktī ir tikpat vai pat vairāk aizsmacis nekā es. Labs koncerta sākums, vecie reperi, smdh. KAUT KĀ tiku līdz beigām koncertam, uz programmas pēdējo trešdaļu varēja just, ka visa tā mana balss sistēma protestē & sāp, bet skanēt skanēja puslīdz ok & uz skatuves gribējās palikt līdz galam, paspēju pat vēl piemest klāt bonustreku.

Runā, ka tās balss problēmas mēdzot būt stresa sekas. Eirovīzijā mūziķi bieži pazaudējot balsis, izpildot tikai to savu vienu dziesmu, jo ir lielas likmes & iepriekš nepiedzīvots satraukums, un bieži nepieciešama mākslīga iejaukšanās tajā visā — kaļķa injekcijas, steroīdi, tāds stafs. Es nez, man uz šo vasaru bija ļoti lielas likmes, bet grūti pateikt, vai tiešām bija TIK liels stress. Gan jau man bija kaut kāds vieglais kovids vai varbūt tā sekas, vai kāda cita neliela saslimšana vai bacilis (Covid testi gan man pagaidām bijuši tikai negatīvi, bet neizslēdzu, ka kaut kad vieglā formā man viņš ir bijis). Katrā koncertā vismaz uz brīdi atcerējos & domāju par to šķietami tik ilgo laiku, kurā tupēju mājās & biju pilnīgā neziņā, vai būs koncerti, kad būs koncerti un kāda vispār nākotne ir skatuves mūziķiem Latvijā — principā 2 gadi tie sanāk, 2 ziemas. Es par to jau esmu šur tur runājis, un, kaut arī tajā laikā centos saglabāt maksimāli daudz optimisma, cerību utt., pārsvarā smadzenēm fonā bija konstanta panika, pie kuras bija jau pierasts kā pie normas. Cenšoties atradināties un izmukt no tās sajūtas, arī šīs vasaras kulminācijās ik pa brīdim jutu kaut kādus paranoiskos PTSD “spērienus pa kuņģi” paranojas formātā — “nekas nenotiks”, “kaut kāda sīkuma dēļ visu tūlīt atcels” utt., varbūt tas galu galā kaut kā arī pastiprināja to manu kakla pašsabotāžu, es nezinu. Bet jūtos tā, it kā šī vasara būtu bijis grūts & liels personīgs pārbaudījums, kam šobrīd jūtos veiksmīgi ticis pāri.

Atpūties gan vēl uz 100% nejūtos, bet vismaz pietiekami, lai varētu pamazām ķerties klāt rudens darbiem, kam pēdējo nedēļu arī pamazām cenšos saņemties. Šoziem palikšu savā treilermājā (nav spēka šoruden vēl pārvākties, man ar savu mājas ierakstu studiju tas ir čakarīgs process), aizvakar aizvedu mašīnu uz servisu pirms apskates, vakar man atveda kurināmo, tālāk priekšā daudz darba — esmu gatavs rudenim & ziemai, t.sk. tam, lai uztaisītu jaunu merča piedāvājumu aukstajai sezonai. Bet pagaidām tiekamies discordā, tviterī vai kaut kādos repa tusos..?

Foto: Justīne Zonne

Vispār atcerējos, ka jau šovasar daudzi kko jokojās no sērijas — #reperuvasara, kas tālāk, #reperurudens, #reperugads? Mana sajūta ir tāda, ka ir pārkāpts slieknis lokālās repa scēnas kā kustības evolūcijā & (it īpaši) tajā, kā tas viss ieguļas pārējā Latvijas kultūrtelpā. Sliekšņiem jau esam kāpuši pāri arī iepriekš, bet ar šo vasaru ir baigā “checkpoint sajūta”: sliktākā situācijā vairs nebūsim, paši gan sūdīgāki vairs arī nedrīkstam būt, tikai labāki, un ir publika, kuras priekšā censties un kas arī ir spējīga mūsu pūles novērtēt, ir mediju kanāli, kuru aktivitāte strādā mūsu labā, nevis pret mums. Ir savs festivāls ar ilgtermiņa plāniem un skatu nākotnē. Tā kā man #reperuvasara drīzāk asociēsies nevis ar “mūsu laiku”, kas beidzās septembrī, kad viss atkal nostājas ierastajās sliedēs, bet ar zināmu breakthrough momentu, kurā ne tikai paši, bet arī apkārtējā vide pielāgojās nedaudz citai kārtībai, kurā tagad ir vieta arī mums. Pēc šīs vasaras viss būs nedaudz citādāk, un mēs vēl tikai redzēsim, kas (un kā rokām) tiks nākotnē būvēts uz šī krietni stabilākā pamata.

Noslēgumā —

vai latvietis Roberts Gobziņš 91. gadā paredzēja REPERUS?

“Tu vecais purva āzi (vai ar šo domāts A.Z.?..), Kur tu to bozi bāzi (Bas???), Tā sapuvusi smird un kairina man nāsi (NASTRADAMUS????? :OO)"

Kā ir patiesībā, to mēs nekad neuzzināsim.