• ansis

Skits, ko es neieliku jau divos albumos

Lai cik daudz satura var veiksmīgi nokomunicēt caur mūziku, ir dažas lietas, ar kurām man iet grūtāk. Kaut kad nesen nonācu pie secinājuma, ka lielākā daļa manu ideju aiziet divos kanālos – vai nu mūzikā, vai nu tviterī. Reizēm tas pārklājas, bet ar vienu tvīta ideju parasti netieku līdz veselai dziesmai: tā vienkārši ir ērtākā platforma, kas pirmajā brīdī ir tuvākā un pateicīgākā, lai šo ideju palaistu cilvēkos.


Reizēm, kad pieķēru sevi rakstām 4-5 tvītus pēc kārtas par vienu tēmu, radās aizdomas, ka varbūt arī tviteris tam nav pateicīgākā vieta. Abra vēl parasti pie tā piekomentē #ripTinteszobs, #anšapieraksti vai kaut ko tamlīdzīgu, kas laikam jau jāuztver kā signāls, ka to nepamanu viens pats. Tāpēc tagad, veidojot šo lapu, nolēmu, ka noteikti vajadzētu arī sadaļu, kurā varu uzrakstīt kaut ko tādu, par ko dziesmu negribu vai neprotu uzrakstīt, un kam tviteris šķiet par ierobežojošu un/vai neērtu.


Pastāstīšu par vienu lietu, kas mani uztrauc un par ko varbūt esmu ieminējies kādās pēdējās intervijās, bet ne tik precīzi un detalizēti, kā gribētos.


Foto: Jānis Škapars

OK, stāsts par tiem skitiem. Es “Balzamu” gribēju nobeigt nevis tikai ar “Sauss”, bet ar vienu labu t.s. “RANTU”. Nezinu, kā to pareizāk nosaukt latviski, bet gribēju vienkārši ieslēgt mikrofonu un nedaudz pabļaustīties par pāris lietām, kas mani tobrīd uztrauca, uzvilka, besīja & traucēja naktīs gulēt. Par to, ka man ir apnicis tas, ka repam, par spīti savai organiskajai popularitātei nu jau ļoti plašā auditorijā, ir jāpielāgojas, jāspēlē pēc noteikumiem, jāatļauj, lai to vērtē pēc tiem noteikumiem, kuriem ar repu kā žanru ir minimāls sakars: lai būtu “smuki” un “forši”, lai nebūtu čīkstēšana par problēmām, lai būtu stilīgi, lai būtu smuks piedziedājums, kam var dziedāt līdzi, lai būtu bīts, pie kura var padejot, lai būtu “nu tāds roķīgāks varbūt”, jo pie tā mēs esot vairāk pieraduši, un lai var arī ar bērniem klausīties, un lai liek priecāties un iedvesmoties, nevis iegruzīties, jo mums jau pietiek, par ko gruzīties utt. utt.


Nepārprotiet – tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu apzināti izvairīties. Bet situācija, kurā mums, reperiem, kas gadiem ilgi ir studējuši to visu kā zinātni (par spīti tam, ka lielai daļai sabiedrības mēs esam un vienmēr būsim kaut kas mazāk par mūziku un melodiju, kaut kas daudz mazāk par autoritāti un kaut vai vērā ņemamu viedokli) un spējuši attīstīt ne tikai to, ka mūsu bīti un teksti skan pasaules līmenī, daudzu acīs joprojām esot tikai subkultūra vai dejas/ģērbšanās stils – kāpēc lai mēs vispār vēl klausītos kāda cita noteikumos? Mēs to visu izdarījām paši un mēs arī pierādījām sevi paši, un tas ir jūsu ziņā – censties atgūt visu nokavēto, kas mums jau ir gadiem sena pagātne. Man 2020. gadā vairs neceļas roka kādam skaidrot kaut ko par basic atskaņu tehnikām, plūsmu, miksteipa formātu, deluxe albumiem, remiksiem, G-mix’iem, batliem (kā latvieši var nesaprast battle-repu, ja mums ir Suitu sievas?!), samplēšanu vai citām primitīvām lietām, mēs un arī mūsu lokālie priekšgājēji to jau darījām pirms padsmit gadiem, un visiem, kas to palaida garām savas ignorances dēļ – es nezinu, žēl?... Ejiet uz kaut kādām lekcijām vai darbnīcām.


BTW, man ir plāns te pārpublicēt “Vēstules no Torņakalna: Revisited”, kas, protams, īsti vairs neatbilst mūsdienām, bet tīri kā daļa vēstures, ko gribu nedaudz pakomentēt. Par to – vēlāk. Ceru, ka mani saprotat. Tas varbūt skan super augstprātīgi un to vienmēr ir bijis ļoti viegli interpretēt kā raudāšanu par nenovērtētību vai ko tamlīdzīgu, bet mēs jau ar Skuteli un pārējiem kopš hz cik sena laika sapratām, ka repa publikai būtu jāsaprot, ka viņiem nav darīšana ar kaut ko pāris stundās viegli saprotamu un apzināmu, tāpēc taisījām podkāstus, rakstījām rakstus. Intervijās, soctīklos un arī repā runājām par to. Manuprāt, hiphops kā trends ir ne tikai kaut kas, par ko priecāties un ko uztvert, kā mirkli, ko izmantot savas mūzikas promotēšanai plašākai auditorijai. Tā reizē ir arī problēma – jaunas, neizglītotas auditorijas pieplūdums, kas varbūt ir gatavi maksāt, gatavi fanot un klausīties, bet pēc pāris gadiem Tu nevienu no tiem cilvēkiem neredzēsi hip-hop tusos, jo trendi tā dara – tie vienkārši paiet, pat ja reizēm liekas, ka par ātru. Man, personīgi, nav pārāk daudz, ko iesākt ar tādu auditoriju.


Latvijā ir iespējams saniegt lielu auditoriju ar repa dziesmu. Tas ir skaidrs un to reperi ir pierādījuši un pierādīs vēl vairākkārt. Man tā vairs nav ambīcija: es tā vietā gribētu panākt to, ka manā koncertā telpā ir cilvēki, kas tur nejūtas kā svešinieki, un kam mēs, kas esam uz skatuves, neesam svešinieki, un kam reps nav svešvārds. Tieši tādā veidā es redzu topam nākamā līmeņa repa pasākumus Latvijā. Nevis pēc pieaicinātajiem viesmāksliniekiem, gaismu budžeta vai horeogrāfijas.


Man, goda vārds, jau kādu laiku nav pārāk daudz tēmu, par ko es varētu veidot vērtīgu sarunu ar latvieti-parasto. Man prieks, ka tas beigās arī patīk kādam, kas no repa neko nesaprot, bet es gribu, lai jūs parakstāties uz kaut ko vairāk. Kāpēc?


Hz, laikam jau tāpēc, ka jūs bieži skatāties tikai aisberga redzamo daļu, bet tur ir tik daudz vairāk. Kāpēc lai reperi Latvijā censtos pilnveidoties un taisītu nākamā līmeņa hip-hop mūziku, ja, izņemot citus reperus, nebūs auditorijas, kas pacentīsies pilnveidot savas zināšanas, lai to spētu absorbēt?


Varbūt kāds teiks – yo, reps ir māksla, un tas, kā māksla mijiedarbojas ar sabiedrību ir kaut kas, ar ko vienkārši māksliniekam ir jārēķinās, ja ir vēlēšanās nevis taisīt baigos mākslas darbus, bet taisīt kaut kādu saikni ar vietēju publiku. Vot man liekas, ka tas gluži nav tik vienkārši – ja mēs rakstām noveles un romānus, bet grāmatnīcā tās atrodas bilžu grāmatu nodaļā, es to vairāk jūtu kā vienkārši nepiemērotu kontekstu konkrētajam darbam. Un šo kontekstu mēs varam ietekmēt, mainīt un uzlabot, kaut vai tikai par to runājot īstajos brīžos un nepalaižot to garām nekomentētu. Kad Džordana Pīla šausmu filmu “Get out” klasificēja kā komēdiju tikai tāpēc, ka tās autors ir viens no “Jordan & Peele” komiķu dueta, sabiedrība vispirms bija nelielā šokā un pēc tam labi skaļi pasmējās par to visu. Tāpat gan jau darīja katrs, kas no šīs filmas bija redzējis vairāk nekā tikai treileri. Vai tiešām darbiem ir jāgaida tik ilgs laiks, kamēr sabiedrība tam pielāgosies un kaut vai elementārā līmenī sapratīs, ko autors ir centies izdarīt? Vai tiešām skaļāk par visu beigās runā stereotipi, nevis pats saturs?


Reps nav tikai dziesmas. Tikpat labi latviešu folklora (ieskaitot rituālus, svētkus utt.) ir tikai dziesmas. Es ceru, ka folkloras ansambļiem nav ikdienā jāklausās kaut kas no sērijas: “Latviešu tautasdziesmas? Sorry, bet nu sūds kaut kāds, es tur pusi vārdus nesaprotu; un wtf ir “jāt pieguļā”??”.


Reperi nerepo tikai tāpēc, ka neprot dziedāt. Reps ir vīruss, kas ir uzhakojis to, ko vēl nesen bija viegli saukt par “mūziku”, un izmanto to pašu platformu un formātu, taču dara un nozīmē kaut ko citu, tāpēc to arī uztvert nākas nedaudz citādāk. Un varbūt nepieciešams nedaudz vairāk saprast, kas tas tāds vispār ir, nevis krūzot dziļāk senilitātē ar saviem 20 gadus vecajiem “reps, yo, haha” zīdaiņa prikoliem, блять.


Apziņa (tiesa, parasti manu “nesapratā” kompleksu pastiprināta), ka, iespējams, ieskaitot publiku koncertā, telpā esmu vienīgais repa fanāts, ir kaut kas, par ko necerēju, ka vēl uztraukšos 2020. gadā un ar pāris “Zelta mikrofoniem” kontā. Tā reizēm liekas viena no absurdākajām & traucējošākajām lietām gan esot uz skatuves, gan reizēm pat rakstot dziesmas – it kā mēs runātu dažādās valodās. Ņemot vērā, ka es uzskatu, ka mēs esam diezgan personiski ciešās attiecībās, ja tu klausies un saproti manu mūziku, – nespēja komunicēt var novest pie diezgan sapistām attiecībām. Daži no mums, protams, mēdz būt tik spītīgi, ka šī disharmonija noved pie mūzikas, kas šo plaisu tikai palielina un paliek repa burbulī. Tajā pašā laikā daži no mums, savukārt, var nolemt rakstīt vienkāršāk, primitīvāk, uztveramāk, saprotamāk, un tāpēc bieži prastāk un garlaicīgāk visiem, kas repu ir iepazinuši kā kaut ko nedaudz vairāk par ritmā izrunātiem vārdiem ar atskaņām. Nedaudz izbalansējot šo tēmu – man reizē šķiet, ka rakstīt vienkārši, nepārmudrīti, bet tajā pašā laikā KRUTA, ir vēl sarežģītāks mērķis, nekā taisīt visus tos skibidibidibi hippity hip-hop kalambūru repus. Man patīk gan tas, gan tas, bet runa šoreiz ir tikai par motivāciju aiz tā – ja reperi izvēlas kaut ko darīt vai nedarīt tāpēc, ka auditorijas zināšanu trūkums to iespaido – ay, ne jau repā ir problēma, tad kāpēc "apgraizīt" repu? Kāpēc lai mēs to darītu – tiešām tikai tāpēc, ka ar auditoriju jārunā nevis kā līdzīgam ar līdzīgu, bet kā ar skolēniem? Vai man tas būtu jādara?


Ekvivalents cilvēkam, kas nesaprot, ka nevajag stāvēt repa koncerta pirmajā rindā, ja nezini dziesmām vārdus & negribi klausīties reperi, ir kā kāda pianista koncertā bļaut “atkārtot” starp daļām vai sākt aplaudēt, pirms pianists noņēmis pirkstus no taustiņiem.


Es pie reizes pateikšu – nestāvi mana koncerta pirmajās rindās, ja tu tur atnāci filmēt insta storijus un vēl viņus publicēt šova laikā. Izdari man pakalpojumu – aizej kaut kur tālāk, safilmē savus storijus, ietago savus reperus, ej mājās un izbaudi savus like’us. Un palaid pie skatuves tos, kas ir atnākuši smērēties, mošot, bļaut līdzi dziesmām un citādi padarīt šo koncertu krutāku gan priekš sevis, gan manis, gan tevis un taviem storijiem. Es zinu no pieredzes, ka 90% gadījumā pēc max pēc diviem gadiem mēs nevienā hip-hop tusā vairs neredzēsimies, tāpēc nespēlē lielo fanu dēļ sava insta clout’a, tu pis man vaibu.


Ugh, laikam jau loģiski, ka mums gribas runāt un taisīt mūziku arī ar lielākām auditorijām, bet paliek aizvien skaidrāks, ka tas viss var prasīt arī kaut kādus upurus un jaunus, reizēm nepatīkamus izaicinājumus.


Un yo: es arī runāju tikai par saviem šoviem, tas laikam jāpiebilst. Universālāks ieteikums jums varētu būt – iepazīstieties ar reperiem, viņu stilu un repertuāru, kādi izskatās viņu koncerti. Mēģiniet vismaz uzminēt, vai jums tur kāds lies ūdeni virsū vai nē, vai jūs raus iekšā mošpitā, vai jums kāds no skatuves lēks virsū, un ko darīt, ja tā notiek. To visu nav grūti noskaidrot vai pat uzminēt, un varbūt mēs varēsim samazināt aplieto telefonu un traumu skaitu. Liekas stulbi par to runāt, bet tas ir tas, kas mums ir jādara, acīmredzot.


Nav tā, ka viss ir sliktāk nekā kādreiz, protams – to es noteikti negribētu teikt, laikam vienkārši tagad ir jaunas lietas, par ko uztraukties. Kādreiz cilvēki, piemēram, izvēlējās nenākt uz repa koncertiem, jo nebija piemērotas drēbes, ko uzvilkt – new era kepons vai platas bikses, vai konkrēta zīmola hūdijs vai vēl kas tāds. Mēs jau tad ar PKI par to smējāmies. Vēl bija cilvēki, kas nāca uz jau tā nelielajiem koncertiem, gatavojoties uz kautiņiem – zaļumballe type beat.


Kas to palīdzēja mainīt? Pats reps kļuva gudrāks, durakiem grūtāk novērtējams vai pat nepatīkams. Palīdzēja pašu repaku rūpes par kontekstu – lai autorijai būtu skaidrs, kas tas ir, uz ko viņi skatās un ko dzird: vai tas ir patiess dzīvesstāsts, ielu pieredze/viedums? Varbut tā ir tikai izklaide/joks, vai varbūt tikai daļēji? Vai tās ir emocijas, vai varbūt emociju parodija? Varbūt tā ir mākslas performance, vai tikai kaut kas tāds, kas pēc tā ļoti izskatās, bet patiesībā ir 100% sevis manifestācija skaņā? Vai uz skatuves ir gangsteris, kas tev iedos pa muti, vai nūģis ar mikrofonu, kam patīk battle-reps, vai melanholisks dzejnieks, kas absolvējis uz jaunu formātu?


Vēl mēs rakstījām rakstus un podkāstus, lai liktu klausītājiem aizvien vairāk un vairāk iedziļināties tajā, ka tas viss “nav tik vienkārši”. Pareizā atbilde uz šo gan jau ir – "HZ, jāmēģina noskaidrot, pirms es tam uzlieku kaut kādu birku un pēc tās uzlikšanas veicu darbības, balstoties uz šo birku". Kas notika? Tie, kam tas uzdevums "saprast, kas te notiek" bija par grūtu vai cita iemesla dēļ nepieņemamu, ar laiku pazuda no klubiem un gan jau tagad kaut kur buhā, klausoties kaut ko ne tik pārmudrītu. Varbūt kāds zina stāstu par Dead Kennedys un “Nazi Punks Fuck Off”? Īsumā un varbūt neprecīzi – čaļiem uz koncertiem sāka nākt skini, kam patika tās grupas enerģija & agresija, un kas tur taisīja sūdus, tāpēc DK uzrakstīja dziesmu par to, lai viņi atpišās.


Dziesma ar repa elementiem nav tas pats, kas repa dziesma. Un ar pirmā izspiešanu ārpus mūsu burbuļa mums jau ĻOTI sen nav problēmu, bet lai tur nonāktu un komfortabli eksistētu arī otrais – tas ir kaut kas, kas šobrīd vēl ir procesā. Tam palīdzēs jebkurš kompetents radio raidījums, YouTube šovs vai blogs, kam būs interese un spēks par to kaut nedaudz uztraukties. Un, protams, arī mūzika, kam jābūt gatavībā šai ārpusburbuļa prezentācijai kā augstvērtīga produkta piemēram, vienalga, vai tas ir minimālistisks bengeris vai kaut kādi liriskie brīnumi. Reperi, ja jūs vēl neesat ieskrējuši tajā stikla sienā, tad kaut kad tas notiks & sajutīsiet, par ko es runāju. Laikam gan šis attiecas tieši uz tiem, kas repo latviski un citus variantus īsti neplāno izskatīt.


Karoče, šis pat ne tuvu nav viss, bet jūs jūtat, ka man gribas par to parunāt. Iztiksim bez visiem “ansi, neuztraucies par to, mēs tevi ļoti labi saprotam”, man tas nav ne vajadzīgs, ne nepieciešams – es jau gadiem diezgan veiksmīgi esmu ar to sadzīvojis un vienkārši kustējies tālāk pēc saviem noteikumiem. Iztiksim arī bez “neko jau tur nevar darīt, viss ir dirsā te pie mums Latwijā un neko nevar mainīt tajā aitu aplokā wecīt”, jo tas ir vienkārši disrespekts faktam, ka es no savas pieredzes zinu, ka VAR mainīt un IR mainīts, turklāt apzināti un mērķtiecīgi. Ceru, ka šis raksts kļūs par tikpat novecojušu tuvākās nākotnes kontekstā, kā daži no mūsu vecajiem Tinteszoba rakstiem tagad.


Ā, stāsts bija par skitiem – gandrīz šo visu saīsinātā versijā ieliku vispirms “Balzamā” kā audio rantu pirms “Sauss”, un tagad arī “Lielā mākslā” (gandrīz ieliku to kā papildus minūti IEKŠĀ “Definīcijā”, un pat pirmajā noklausīšanās reizē reperiem teicu, ka likšu kaut ko tādu tur iekšā, tikai neesmu vēl ierakstījis fināla versiju). Abas reizes palika nedaudz žēl paša albuma un visu to, kas to ierakstu gribēs klausīties uz apli, un uz ko tas tiešā veidā neattiecas.


Domāju, ka tā bija pareizā izvēle, un jūs gan jau man piekritīsiet, bet man reizēm gribas iztēloties – nez, vai es šogad būtu varējis novērot nedaudz citu situāciju, ja tāds skits būtu iekļauts vienā vai otrā (vai abos?) ierakstos? Hz, laikam tāda butthurt enerģija darbam nenāk par labu, man tā vismaz liekas. Bet vai man par to tagad vajadzētu uztraukties nedaudz mazāk – iespējams. Iespējams, tas neko nebūtu mainījis. Bet katrā ziņā – es gribētu par to visu uztraukties mazāk. Laikam tāpēc arī nonācu līdz tam, ka gribu ar jums komunicēt vēl tiešāk (instant subscribe manam meiling-listam, ja tā) un vēl vairāk tā, lai mēs varam par šo visu kvalitatīvi un progresīvi parunāt kādā āfterpārtijā vai komentu sadaļā. Lai par reperu pančlainiem, vārdu spēlēm, zemtekstiem un plūsmām kompetenti prastu runāt arī klausītāji, nevis tikai citi reperi. Reti kas mani iepriecina vairāk, nekā satikšanās ar kādu, kam šī mūzika ir kļuvusi par tik lielu dzīves sastāvdaļu, kā man, un it īpaši – sarunas, pēc kurām varu paņemt sev kaut ko līdzi un paplašināt arī pats savu redzesloku, nevis, tai noslēdzoties, justies vēl stulbāks nekā pirms tās. Es ceru, ka jūs, kam reps vispār nepatīk, izņemot pāris latviešu reperus, apsvērsiet meklēt izeju no tās slinkās “padošanās” stadijas, kurā jums nekas jauns nav jāmācās un jāzina, un nekam nav jāseko līdzi. Es jau arī varētu teikt, ka man reps principā nepatīk, jo man nopietni patīk varbūt 10% pat no klasiskajiem repa ierakstiem. Tas ir normāli, ja tu prasi man. Manis pēc jums var patikt tikai, nezinu, Baltimoras scēna vai tikai un vienīgi krievu reps. Nevienam īstenībā nepatīk VISS REPS, mums gan jau lielākā daļa no tā besī, bet tas atalgojums, kad tu atrodi tos īstos ierakstus, reperus, leiblus un producentus – tas ir īstais galamērķis. Nevis iemācīties mīlēt visu repu, bet atrast repā vēl vairāk tos kadrus, par kuriem tu tagad saki “es jau repu neklausos, tikai X dažreiz,” jo, tici man, to nav iespējams neatrast, ja vien tam nepieiet ar milzīgu skepsi un nevēlēšanos iedziļināties. No kura gala tam ķeries klāt – nezinu, bet es pacentīšos šad un tad uzrakstīt par kaut ko no saviem atklājumiem un to, kas un kāpēc man patīk; varbūt tas palīdzēs iesākt vai bagātināt jūsu ceļu un interesi šajā pasaulē.


Hz, nezinu, cik no jums vispār izlasīs šo rakstu līdz galam, jo tās “repa problēmas” reizēm tiešām uztrauc tikai mani. Bet gribu kaut nelielu daļu no jums vest līdzi tajā tripā, kas neapstājas arī starp albumiem, hitiem un intervijām, bet jau gadiem ilgi kā alternatīvs visums eksistē paralēli mums visiem it kā labi pazīstamajai un šķietami visur klātesošajai, stingri mūsu auglīgajā Latvijas augsnē iesakņotajai un reti pārkalibrētajai latvieša mentalitātei. Varbūt kādam no jums ir nedaudz labāk saprotams, kāpēc man tas “sisties ārā” prikols kā augstākais mērķis nav tik pievilcīgs. Tur, ārā šobrīd latviešu reperim, nekā tāda nav. Vismaz ne tādam, kurš, pirmkārt, pats ir fans, un tikai krietni pēc tam – kāds, kam patīk būt uz skatuves un darīt tur vienalga, ko – būt zvaignei vai hz, kam. Es gribu “vilkt iekšā”, nevis "līst ārā", un varbūt pēc šī raksta izlasīšanas kādam no jums būs vēl vairāk skaidrs, cik tā ir liela starpība.


P.S. Yebal, tikko to uzrakstīju un sapratu, ka gribēju “Lielai mākslai” taisīt arī intro ar viena mana 14 gadus veca panta fragmentu, kuru sacerot es gan jau pirmoreiz nonācu pie pamatidejas visam tam, ko te uzrakstīju:

“[..] es izmantošu / šito momentu un paziņošu, ka mums nav ārā jālien, / bet jāsauc tauta pie mums iekšā no tuviem un tāliem / apgabaliem iekšā telpās, kuras drīz par šauru kļūs, / un tad vairs “āra” nebūs, tad tik’ būsim mēs un jūs, / Un tad šī kompromisa rezultātā hiphops piedzims, / un sūdi pierims, līdz šitā lieta dzimtās iedzims [..]”

/ansis, fragments no “Garo mēļu mistērijas” (2006)/


PIEVIENOJIES PLZ ➨