• ansis

Vēstules no Torņakalna (10 gadus vēlāk)



"Vēstules no Torņakalna" pirms 10 gadiem pirmoreiz tika nopublicētas nu jau iemidzinātā hhradio.lv rakstu sadaļā. Tā ir ēra, kurā dažiem no mums joprojām aktuāla soctīklu platforma bija draugiem.lv, kas man jau ap to laiku pāris gadus bija kļuvusi par vietu, kurā saņēmu vājprātīgākos mesidžus savā mūžā. Šķiet, ka biju iemantojis nelielu slavu sakarā ar to, ka biju īpaši atvērts padomu sniegšanai repa jomā iesācējiem, un noteikti pats to biju tikai veicinājis ar savu atsaucību & detalizētajām atbildēm. Jau tad pārsteidzoši bieži saņēmu piedāvājumus ghostwrite'ot tekstus "draudzenei uz dzimšanas dienu", "labot" jau uzrakstītus "tekstus" vai pat rakstīt veselu dziesmu (MAN pašam speciāli rakstīt un IZDOT, full package) tai pašai draudzenei pēc tam, kad viņa no tā čaļa jau izšķīrusies, un tagad jau vajag viņu dabūt atpakaļ utt., u.tjp. – skaidrs, jāraksta man. Par naudu īsti nekad neesmu piekritis rakstīt tekstus (esmu gan piedalījies kaut kādās akcijās, kurām speciāli rakstīju tekstus, kas laikam jau ir gandrīz tas pats). Parasti tā vietā diezgan dāsni centos piedāvāt ieteikumus, kā pašam nonākt līdz situācijai, kurā to izdarīt būtu spēkos pašiem. Vai vismaz līdz līmenim, kurā var produktīvi augt un attīstīties no savas pieredzes un kļūdām, neiekļūstot kādā bezizejas situācijā sava zināšanu trūkuma dēļ.


Vēl, godīgi sakot, nedaudz cerēju, ka palags ar "noteikumiem" palīdzēs būt par filtru tiem, kam reps ir tikai mirkļa aizraušanās, nevis kaut kas vairāk. Jo mazāk reperu, kas vēlas vienkārši "arī repot", nevis "labi repot", jo es esmu priecīgāks.


Protams, jāņem vērā, ka reps ir mainīgs, evolucionējošs formāts ar mainīgām tendencēm. Par to esmu centies signalizēt ar rakstā ik pa brīdim lietotajiem "parasti", "bieži" utt., un jau raksta sākumā lasāmo uzsvaru uz to, ka tie ir "padomi", nevis "likumi". Acīmredzot, jau tolaik centos pasvītrot, ka repā daudz kas ir subjektīvs, un ka svarīgs ir paša rokraksts un stils, kaut arī raksts vairāk tēmēts uz pilnīgiem iesācējiem, kuriem par ko tādu runāt būtu pāragri.


Pārlasot rakstu šķita, ka "Vēstulēm no Torņakalna" mūsdienu gaismā ar to, šķiet, ir nedaudz par maz, tāpēc gribu apdeitot dažus no rakstā atrodamajiem 11,5 punktiem ar 2021. gada komentāriem un piebildēm, kur vien tās šķitīs nepieciešamas.


Turpina ansis no 2011. gada (tumši zilajā slīprakstā) ar oriģinālajām "Vēstulēm" un ansis no 2021. gada (melnais txt) ar komentāriem:


Vēstules no Torņakalna

jeb

Apkopotie padomi no anša vēstulēm jaunajiem un zinātkārajiem reperiem


Es esmu ansis un es esmu reperis.


Pie šīs īsās ievadrindas uzreiz gribas piebilst, ka nesen atradu vienu savu rakstu Tinteszobā, kurā kaut ko pamurgoju par vārda "reperis" nozīmes maiņu. Apmēram kopš tā laika (precīzi neatceros) apzināti centos pozicionēties tieši kā "reperis", nevis "mūziķis", "hip-hop māksinieks" vai kas tamlīdzīgi mīzīgs. Vārds "reperis" kādreiz pat repa faniem mēdza izklausīties tikpat dīvaini; ja tagad tā padomā, tas bija apmēram kā stādīties priekšā kā pokemonu trenerim. Mediji joprojām mēdz piesardzīgi un izvairīgi prasīt, kā mani pieteikt – reizēm kā pirmais piedāvājums uzpeld dīvainais "hiphoperis" vai vēl kaut kādi dīvaini vārdu salikumi. Tā kā – jā, šī raksta ievads gan jau ir labs piemērs maniem centieniem mēģināt "atgūt" šo vārdu lokālajā informācijas telpā un censties piešķirt tam adekvātāku nozīmi, kas šobrīd, man šķiet, repa komūnā ir nedaudz nostrādājis. Man par to pat kaut kad Tinteszobā bija raksts. Varbūt tam arī noderētu apdeits no 2021. gada.


Tā kā mūsdienu pasaulē ir ļoti vegli sasniegt gandrīz jebkuru cilvēku, kura vārdu jūs spējat izrunāt, cilvēkiem visā pasaulē nākas rakstīt un atbildēt uz vēstulēm daudz biežāk nekā kādreiz. Tas nozīmē arī to, ka visi, kas, piemēram, grib iemācīties repot, var pajautāt saviem iemīļotākajiem reperiem, kā tas īsti ir darāms. Arī es (ansis (rapman)) ik pa laikam saņemu šādas vēstules, un man ir gadījies sevi pieķert, sūtot vienus un tos pašus padomus sazin' kuram cilvēkam pēc kārtas, kas man lika padomāt par šo padomu apkopošanu — gan savas, gan citu ērtības labad.


Šeit centos neļaut tam spīdēt cauri (tīri praktisku apsvērumu dēļ), bet mani tad bija pilnīgi izbesījušas tās vienādās vēstules ar nemainīgi vājajiem mēģinājumiem rakstīt repa tekstus (OK, bija reti izņēmumi). Raksta lielākais bonuss bija, ka varēju uz to visu atbildēt daudz īsāk, vienkārši iedodot linku uz "Vēstulēm no Torņakalna" un norādot uz konkrētiem punktiem rakstā, kuriem nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Tā auklēšanās privātajos mesidžos man bija likusi vairāk noticēt tam, ka viņiem visiem nepieciešams vairāk cīnīties saviem spēkiem, un gribēju tam iedot nelielu bāzi, kas varētu kādam aiztaupīt potenciāli ilgu laiku vienkāršāko pamatu apgūšanai. Ja tev ņihuja nesanāk repot & ir grūti izlasīt dažus padomus no kāda, kam to darīt sanāk labāk, tad esmu 99% drošs, ka tev arī nav baigi lielās intereses nopietni strādāt pie tā, lai to mainītu.


Vispirms gan piebildīšu, ka šie ir nevis "likumi", bet "padomi".

(Atvainojiet, ja vietām teksts nešķiet pārāk plūstošs, šeit esmu salicis kopā fragmentus no atsevišķām vēstulēm.)


Ievadrinda, kurā centos laicīgi izvairīties no visiem "bet katrs var darīt tā, kā grib, ja tikai rezultāts ir labs" komentiem, kuriem es piekrītu, bet kas daudz retāk būs labs padoms iesācējiem.


Aiziet.

Sākšu ar lietām, kas vairāk attiecas uz struktūru:


0. Pamata pamatpadoms. Neievērojot šo padomu, no turpmākajiem nebūs pārāk lielas jēgas, tāpēc es to ieteiktu ievērot — tekstus ērtāk un vieglāk ir rakstīt rindās. Visbiežāk rindas būs aptuveni viena garuma un katras rindas galā būs atskaņa. Tas ir vieglākais veids, kā pierakstīt savu tekstu tā, lai tas normāli skanētu uz bīta un iekļautos repa standartos*.


Piemērs:

Es rakstīju šo repu, kad es biju savās mājās

Tad es braucu autobusā, un es stāvēju kājās


*16 rindas utt., par to — vēlāk.


Ar kaut ko tādu sāktu arī tagad. Skaidrs, ka ne jau rindu skaitā uz papīra ir kāda nopietna nozīme, bet tas var palīdzēt jau saknē likt saskatīt vitāli svarīgo saikni starp teksta (rindas) un mūzikas (takts) ritmu, labāk orientēties tajā, ko dari, veiksmīgāk komunicēt ar bītmeikeru / studijas producentu par dziesmas uzbūvi (lai par konkrēta panta fragmentu, piemēram, varētu runāt visiem saprotamās un ērtās vienībās, nevis sekundēs vai hz vēl kādās ezotēriskās mērvienībās.


1. Kārtīgi apskatiet 0. padoma piemēru un sekojiet nākamajam: centieties maksimāli atturēties no paredzamām atskaņām. Tādas atskaņas kā tusē/klusē/pusē, labi/šņabi, iekšā/priekšā utt. neko labu neliecina par vārdu krājumu.


Skutelis jums jau teica, ka nevajag rakstīt tekstus tā, lai viņš varētu uzminēt katru tavu atskaņu jau pirmoreiz klausoties dziesmu. Par 1. padomu es gan tagad būtu nedaudz skeptiskāks kā ko tādu, kam varētu piekrist pieredzējušāki reperi, bet pilnīgiem iesācējiem to ieteiktu arī tagad. Varbūt tikai bez tās padomju skolotājas tipa piezīmes par "vārdu krājumu"; ne jau kādam pierādīt sava vārdu krājuma pasakainās dzīles ir repaka ultimate virsmērķis. Man šķiet, ka vietējie spēki ir kārtīgi pacentušies, lai lauztu to stereotipu, ka reperi izmanto vienus un tos pašus 20 vārdus uz apli. Atgriežoties pie konkrētā padoma – jo agrāk izdabū no sevis ārā visas "pirmās atskaņas" (tās, kuras ienāk prātā pirmās, un tāpēc bieži izrādās, ka tās ienākušas prātā arī visiem pārējiem, kas to pašu bija sarīmējuši jau 20 gadus pirms tevis, tikai 5x interesantāk), jo oriģinālāk nāksies rakstīt nākamos trekus. Pieņemot, protams, ka autoram ir tādas ambīcijas. Latviešu repā atskaņu tehnika un stilistiskais lietojums joprojām attīstās, pat pieredzējušāku reperu vidū, tāpēc tie pirmo soļu repi ar "pirmajām atskaņām" biežāk izklausās provinciāli un pat demotivējoši. Vismaz man. Un, jā, nav obligāti jāizmanto kaut kādas pārmudrītās nestandarta atskaņas, bet labāk, lai to lietojums (vai nelietojums) ir vismaz bijusi paša autora izvēle, nevis acīmredzams iesācēja zināšanu trūkuma rezultāts.


2. Plānojot to, kāda būs nākamā rinda, atslēgas vārdam/vārdiem nav obligāti jāatrodas rindas beigās. Te man īpaši nav, ko piebilst — citiem ir tāda vēlme, un tas bieži noved pie tāda veida sarežģījumiem, kas apskatīti 1. padomā.


Vienkāršs atgādinājums par to, ka latviešu valodā mums var būt diezgan brīvas formas sintakse un vārdu secība. Ja pirmo rindu pabeidzi ar "māja" un otru ar asarām acīs taisies pabeigt ar "kāja", jo nav citu variantu – varbūt ir vērts pamainīt vārdu secību visam rindu kopumam, nomainīt, tavuprāt, neveiksmīgākos, bet vajadzīgos vārdus ar sinonīmiem, vai pastumt tos uz rindas vidu vai nākamās rindas sākumu, pabeidzot problēmrindu ar kādu citu atskaņu. Iespējams, netīšām sanāks t.s. iekšējās atskaņas (par kurām rakstā, šķiet, vispār neesmu runājis, bet tā arī īsti nebija tēma mērķauditorijai – iesācējiem, kas raksta repu randomā (vai kā prozu), un tāpēc reizēm pat nesaprot, kur konkrētajā brīdī atrodas uz bīta.


3. Atskaņu izvēle balstās uz to, kā tās skan, nevis rakstās. Latviešu valoda ir tāda valoda, kurā vārdi izrunājas gandrīz tieši tā, kā rakstās, kamēr repa dzimtajai valodai — angļu valodai — piemīt pilnīgi atšķirīgas iezīmes (ieskatam: youth/tooth, pearls/girls u.tml.). Atskaņām repā der arī "gandrīz-atskaņas", jo rakstības un izrunas līdzības dēļ tik daudz 100% atskaņu nemaz nav, tādēļ ir liela nozīme tam, kā tās izrunā un kuras zilbes šajos vārdos ir uzsvērtas.


Nedaudz sekli paskaidroju, un šaubos, vai daudzi no tiem, kam šis visvairāk būtu noderējis, šo padomu absorbēja. Noteikti palīdzētu piemēri no dziesmu tekstiem, kuros skaidri redzams tas, cik līdzīgu ritmisku zīmējumu var dabūt ar ļoti atšīrīgi rakstītiem vārdiem un uzsvariem, kas dziesmā izklausās ne sliktāk par jebkuru "papīra atskaņu" – tādu, kas vienkārši izskatās labi, jo "pēdējie burtiņi sakrīt". Es pats – un noteikti arī daudzi citi – galvā atskaņas meklēju nevis pēc reālās rakstības, bet FONĒTISKĀS, jo repu pirmkārt KLAUSĀS, nevis lasa. Attiecīgi šeit nozīmi spēlē ne tikai valoda, bet pat izloksne, turklāt ar visiem "vai tā ir laba atskaņa" noteikumiem iespējams manipulēt vismaz tik tālu, cik katrs reperis spēj manipulēt ar vārdu izrunu uz bīta, joprojām liekot tam izklausīties labi. Cerams, šis kādam no jums bija tas "ahā" moments, kurā jums 2011. gadā pēkšņi bija gan vieglāk atrast vārdus, ar ko izteikties, gan nonākt pie prasmes rakstīt repu mazāk infantilā veidā.


Turpinot par atskaņām:


4. Centieties pagarināt atskaņas. Tā kā nav tik daudz garu vārdu, kas veidotu labas un perfektas atskaņas, ērtākais veids, kā panākt to labskanību, ko sniedz, piemēram, tādas atskaņas kā "mazsvarīgi/patvaļīgi" vai "polaritāte/tonalitāte", ir radīt līdzīgu ritmisku zīmējumu katras rindas beigās, liekot rindā vairākus vārdus un tos itin kā sapludinot vienā garākā vārdā, lai veidotu garāku, kompleksāku un ritmiskāku rindu struktūru. Protams, starp vārdiem "sarežģīts" un "ritmisks/labskanīgs" nevar likt vienādības zīmi, pašsaprotamu iemeslu dēļ. Piemērs:


tralalalalalalalablablabla kartona žoklis

blablablablalalolohohoho datora kloķis

boboaobaobaobolololala kaprona kokles

bubublalalalalaoaloloala traktora kroplis


(Jā, es zinu, man neizdevās tā uzreiz neko sakarīgu izdomāt, bet ceru, ka ideja Jums būs saprotama tāpat.)


Te būs vēl viens ieskats viena teksta fragmentā, kurā redzams, kā tas izskatās "dzīvē":


Un, jā, man putni pačukstēja, ka arī debesīs ir sūdi

It kā visa jūsu kliķe, bļeģ, uz cepelīna būtu.


Būtu šo rakstījis citiem vārdiem, bet padomam joprojām piekrītu kā vēl vienam veidam, kā rakstīt interesantāk, saturu neierobežojošāk un labskanīgāk, kā arī vienkārši uzkačātos repa rakstīšanā, labāk spētu risināt problēmsituācijas, izkļūt no radošajiem strupceļiem utt. Bet visādi citādi – tagad es noteikti izvēlētos skaidrot repa labskanības un atskaņu saistību mazāk konkrēti nekā "centieties pagarināt atskaņas". Tas ir ļoti labs vingrojums – daudzi no mums pēc šīs tehnikas apguves joprojām izteikti izvēlas rakstīt tikai ar multizilbju (divvārdu/trīsvārdu utt.) atskaņām, līdzīgi kā tajā manā stulbajā piemērā, tomēr ir vēl daudz aspektu un veidu, kā panākt labu skanējumu tieši vokālajā performancē, izbraucot arī ar it kā primitīvākām atskaņām. Tā kā šo par drošu ceļu uz labskanību es noteikti nesauktu, bet kompleksāka atskaņu tehnika, kas neupurē saturu, viennozīmīgi liecina par to, ka autors nav vienkārši piesēdies un sācis rakstīt, kā māk, bet kaut nedaudz sekojis to reperu paraugam, kas šo palīdzēja ieviest un izkopt latviešu valodā.


Tālāk —


5. Atskaņās galvenais, kam jāpievērš uzmanība labskanības un ritma ziņā, ir patskaņi — tiem atskaņās būtu +/- jāsakrīt ("+/-" tāpēc, ka reizēm arī patskaņus nedzird, piemēram, pašās vārdu galotnēs vai citās neuzsvērtās zilbēs), tādēļ ir jāpievērš uzmanība tam, kuras vārda daļas tiek izrunātas visakcentētāk.

Ņemot par piemēru iepriekš minēto divrindi:


------------------------------- dEbEsĪs (ir) sŪd'

--------------------------------- cEpElĪn(a) bŪt'


Šīm atskaņām nav daudz kopīga rakstības ziņā, taču, neskatoties uz to, tās "rīmējas", ja tā var izteikties.

Jāatceras arī, ka latviešu valodā, par spīti vienādajai rakstībai, pastāv gan šaurie, gan platie "E" (piem., "dēls" un "dēlis") gan arī trīs dažādi "O" (attiecīgi: "kost" [UO], "bota" [O] un "doza" [Ō])


Šogad, burtiski tikko lasīju par to, ka latviešu valodā diskutē par vēl viena "o" ieviešanu latviešu alfabētā. No repera perspektīvas es balsotu par to, lai mēs ieviešam nevis divus, bet trīs dažādus "o" burtus, un pie reizes arī divus atšķirīgos "E/Ē" – šauro un plato –, jo tad mūsu alfabēts būtu praktiski 100% fonētisks, un tas, iespējams, palīdzētu reperim ansim retāk dzirdēt tādas atskaņas kā "monēta" un "nosēta", kurām nav praktiski nekā kopīga skanējuma ziņā, izņemot zilbju skaitu un to, ka tas nedaudz "izskatās" pēc atskaņas.


Vēl — vārdiem, kas ir atskaņās, būtu jāsakrīt uzsvariem. Viena no populārākajām "ne-atskaņām" latviešu repā ir "saule/pasaule". Līdzīgi ir, piemēram, ar "DAru/VAkaru" vai "NEredzīgs/DEdzīgs" u.tml. Uzsvaram būtu jābūt liktam uz vienādu zilbju skaitu no rindas beigām.


Šis ir nepareizs piemērs:


Es esmu dzejnieks un tāpēc es rakstu par SAU-li

Un es blablabla tur kaut ko tur pie kājām visu PA-sau-li.


Pirmajā rindā uzsvars ir uz otro zilbi no beigām, bet otrajā rindā — uz trešo zilbi no beigām. Tas ir lielā mērā saistīts ar to, ko minēju iepriekš — šīs ir rakstāmās atskaņas, nevis izrunājamās. Lai ritms būtu tāds, kā autors (to gan uzrakstīju es) būtu iecerējis, vārds "pasauli" būtu jāizrunā, uzsverot otro zilbi, kas izklausītos stulbi vai smieklīgi (pa-SAU-li).

...Nē, patiesībā tās vispār nav atskaņas, jo pēc ritma vārdiem "saule" un "pasaule" nav nekā kopīga; ir uzsvērti pavisam citi patskaņi un ritms tekstā no šīm atskaņām vairāk cieš, nekā iegūst. Arī dzejā šādas atskaņas parasti nav atrodamas. Galvenais iemesls ir tāds, ka tās "rakstāmās" atskaņas, kuras es minēju iepriekš, neeksistē.

Ignorējiet manu pretrunīgo rakstības stilu.


Varbūt var just, cik sasāpējis man bija šis konkrētais piemērs, bet tas, protams, smeļas no visa kopā: tā, ka tā ir acīmredzama "papīra atskaņa", kuru izmantojot, autors signalizē, ka nav nonācis līdz it kā vienkāršajai atziņai par to, ka atskaņas pirmkārt dzirdēs, nevis lasīs, un šāda veida rindas nereti izklausās kā neveikli klupieni. Varu tikai piebilst, ka šādus klupienus ar nolūku taisīt ir OK, bet tolaik praksē tas visbiežāk nodeva reperus, kas mazāk bija pievērsuši uzmanību jaunākajām tendencēm latviešu rīmēšanas tehnikā un nesaprata, kā tas darbojas. Es pēdējos gados nedaudz mazāk esmu apzināti klausījies vietējo jauno repu (jauno stafu speciāli čekoju periodiski, 1x, 2x gadā, ikdienā vairāk uzticoties savam "ja tas būs labs, man kāds no draugiem to parādīs" filtram, kā rezultātā esmu kursā par diezgan daudz ko). Pat tagad jaunā repera prasmju līmenis reizēm ir apmēram turpat, kur toreiz bija tie reperi, kas man sūtīja tekstus draugiem.lv. Toreiz, kad es PKI laikā centos skrieties ar džekiem (Eliotu, Edu, Skuteli, Arčiju u.c.) tajā lauciņā, visi tie "negribu prast repot, bet gribu būt rap stārs" reperi likās kā pilnīgi cita pasaule kādā paralēlajā smilškastes repa dimensijā.


5.5. Papildpadoms. Nedrīkst ļaut atskaņām dominēt pār teksta saturu. Bieži, it īpaši tad, kad sāk izmantot kompleksākas atskaņu kombinācijas, rodas tendence aizmirst par teksta saturu un ļaut visam pārējam tekstam vilkties pakaļ atskaņām. Tā nevar darīt. Ja tu neesi spējīgs izdomāt pietiekami labu tekstu ar labām/daudz atskaņām, atgriezies pie satura un strukturālas vienkāršības, jo atskaņas nav tas, kam jādominē pār visu pārējo. Tādēļ ir svarīgi atrast savu komforta zonu, kurā iespējams attīstīt savas prasmes, taču vēl svarīgāk ir nezaudēt to, kas tev sakāms.


Priecājos, ka šo šeit ieliku. Man pašam sanācis aiziet galējībās ar tehnikas fleksēšanu – noteikti brīdī, kad sāku mācīties interesantāk sarīmēt, jutu, ka formas un satura attiecības kļūst saspringtākas, un dažkārt jāmeklē vidusceļš starp abiem. Pēc manas pieredzes – es laikam jau ieteiktu savos trekos neiekļaut tās rindas, kuras tikai labi izklausās, un kurām nav pilnīgi nekādas citas mākslinieciskās vērtības ("ir prikolīgi" skaitās kā "mākslinieciskā vērtība", btw). Ja albumos mēdz būt "filler" dziesmas – tās, kas tikai aizpilda vietu, lai sanāktu albums –, tad vēl biežāk dziesmās mēdz būt "filler" rindas, kuras palīdz tikai aizpildīt atskaņu caurumus vai ievadīt pančlainus, bet reizēm tās vājās vietas beigās būs pamanāmākas, nekā pats pančlains.


6. Pievērsiet uzmanību rindu garumiem. Vienā rindā prasītos, lai būtu vismaz kādas padsmit zilbes, no 12 līdz 16 parasti ir visvieglāk ritmiski ieskaitīt. Ja rindas ir īsākas, tad, lai iekļautos ritmā, vajag vai nu taisīt lielas pauzes vai stiept vārdus garumā, kas parasti neskan pārāk labi, ja to dara nevis ar nodomu, bet piespiedu kārtā. Ja rindas būs par garu, tas būs tūlīt pat sajūtams, jo rindas neiekļausies vienas taksts garumā.

Drošības pēc centīšos arī paskaidrot, kas ir takts, jo, pēc manas pieredzes, daudzi nezina, kas tas ir.

Piedāvāju trīs** skaidrojumus:


Bītbokss 1: BUM - c - TŽ - c - BUM - c - TŽ - c - .

Bītbokss 2: Boots 'n' cats 'n' boots 'n' cats 'n'.


Jāpiebilst, ka standarta panta garums ir sešpadsmit rindas. Tas tā ir tāpēc, ka hiphopā populārākais (99,9% gadījumu) taktsmērs ir 4/4.

Astoņu rindu panti parasti ir pārāk īsi, bet sešpadsmit ir pašā reizē. Ja gribas rakstīt garākus pantus, lieciet klāt astoņas rindas, nevis sešas vai divas, vai, nedod dievs, trīs.

Beigās rindu skaitam vēlams būt tādam, kas dalās ar 8, tātad — 16, 24, 32, 40, 48, 66, 74 utt.


**Vienu noņēmu nost – trešais bija nu jau aizsaulē aizgājis links uz bungu cilpu vienas takts garumā.


Protams, šis padoms rakstīts pirms 10 gadiem – Latvijā tad noteikti bija daudz mazāk populāri repot uz ritmiem, kas atrastos tālu no 90 bpm (jeb sitieniem minūtē) – mums vēl bija priekšā visa tā trap meinstrīma revolūcija – dziesmu temps bija... konservatīvāks (?), ja neskaita dažus specifiskus izņēmumus, un tas tā bija gandrīz visiem LV pagrīdes reperiem. Man arī tajā laikā kaut kas tāds bija atkāpe no normas, nevis ikdiena. Mūsdienu kontekstā pirms sarunas par zilbīšu skaitīšanu rindās drīzāk pirmkārt jārunā par individuālu stilu, oriģinālu vārdu plūsmu vai to kombinācijām un melodiskumu, subžanru, reizēm pat taktsmēru. Šādu padomu varētu kādam dot arī šodien, pieņemot, ja zinātu bītu, uz kura paredzēts repot, repera prasmju līmeni un aptuveno skanējumu / plūsmu / stilu, uz ko šis repaks iet. Citādi – šo punktu redzu kā visvairāk novecojušo un mūsdienām nepiemēroto, it īpaši visa tā daļa par to, cik rindas ir par maz, cik – pašā laikā utt. Noteikti arī būtu jārunā par trioļu un double time klātesamību pirms 16daļu plūsmas pieņemšanas kā default varianta, un arī tad mēs neaizskaram melodiskās partijas, pauzes, adlibus utt. Īsumā – ja būs par maz, to varēs just, un ja būs par daudz – tāpat. Ja vari uztaisīt krutu repa treku ar 12 pantiem un 4 rindām pantā – aiziet, ja tas beigu beigās strādā, tad viss kruta.


7. Treniņu nolūkos ir pofig, par ko rakstīt. Daudziem palīdz uztrenēt rakstīšanas prasmes, rakstot visādus mēslus — populārākā pieeja ir iedomāties, ka tu ar kādu battle'o un centies panākt to, lai otru nostādītu muļķa jomā vai vienkārši padarītu par izsmieklu citu priekšā, vai kā citādi apceltu savu pretinieku (no sērijas: "tu esi stulbs un es esmu gudrs, un lūk, pēc kā es to esmu izsecinājis").


Šos tekstus gan labāk vajag paturēt pie sevis, jo cilvēki tādas dziesmas dabū klausīties daudz par biežu, turklāt iesācējiem īpaši nav vēlams sākt ar lielīšanos, kamēr nekas nav parādīts praksē. ...Feik.


Šādi rakstot, var iemācīties vērtīgu lietu, ko var izmantot jebkurā dziesmā — rakstīt pančlainus (angļu val. — punchline). "Pančlains" pēc izcelsmes ir komēdijas termins, kas nozīmē pēdējo joka rindiņu; to, pēc kuras bundzinieks uztaisa "ba-bum tšš" un visi pasmejas. To pašu jāiemācās panākt tekstos, jo, manuprāt, reperiem liels pluss ir un būs oriģinalitāte, asprātība un neprognozējamība, kas ir arī ļoti populāras lietas kvalitatīvā komēdijā.


Vot hz, man šķiet, ka arī šobrīd jārunā par pančlainiem repā – skaidrs, ka tas vairāk cēlies no sacensības elementa hiphopā un cīņas par labākā statusu, bet, ņemot vērā, ka norādīju, ka varbūt tos tekstus sākumā vajag paturēt pie sevis, neredzu šeit lielu problēmu. Vismaz SAPRAST, kā uzrakstīt efektīgu, interesantu, oriģinālu un smieklīgu vai trāpīgu rindu varētu būt visvienkāršāk tieši battle kontekstā – aizkadrā autora galvā automātiski notiek informācijas un vides analīze: kas esi tu pats, kas ir pretinieks, kas ir publika. Vai šis treks, pants vai rinda konkrētajā situācijā veic labāko iespējamo funkciju? Ja nē, kāpēc ne? Kā šo dziesmas daļu uzrakstīt tā, lai tā (kā minimums!) neizklausītos vājāk par citu reperu rindām? (Par šo viduvējo lirikas līmeni, ar ko reperi samierinās, man vispār ir jaunas atklāsmes, par ko gan jau kaut kad uzrakstīšu. Īsumā – "viduvēji" ir jaunais "vāji".) Bet fakts, ka repošanas prasme ir kaut kas, ko var un ir noderīgi uzkačāt, ir nemainīgs. Vienīgi... ne vienmēr tavi treniņi būs tas, kas jāredz citiem, bet gan šo treniņu rezultāts.


Te būs aptuvens piemērs no Edavārdu "PWR":


Šitais liekas nedabisks jau, tā kā Šēras nagi

Jābliež mierīgāk? Tā saka arī Prāta vētras fani


Ievērojiet arī atskaņu patskaņus (Eds gan nav tas labākais piemērs, jo viņš citādāk izrunā šauros un platos "E" un "Ē", kas drusku maina viņa atskaņu pielietojumu).

Šajā konkrētajā divrindē pančlains ieraugāms otrajā rindiņā. Tur varat iedomāties bundzinieku, kurš pēc "Prāta vētras fani" uztaisa to klasisko "ba-dinkš", pēc kura fonā ir dzirdami smiekli.

Pančlainiem ir svarīga viņu atrašanās vieta tekstā un uz bīta.


Jā, šeit arī atsaucos uz tiem dažādajiem latviešu "e" burtiem, kas dažos dialektos būs viena un tā pati skaņa, bet biežāk – nē. Reizē var arī redzēt, ka skaidroju to visu kā maziem bērniem, kas acīmredzot man šķita veiksmīgākais tonis, kā mazajam reperim-amatierim šo skaidrot. Varbūt šī šobrīd šķiet mazāk "standartizēta" lieta LV repā, tādi klasiski "punchline" repi vairāk jau jūtas kā specifisks žanrs, nevis obligāta lieta katrā tekstā, kā tas šķita tolaik. Es, katrā ziņā, cenšos par to neaizmirst un kaut vai "paslēpt" pa pančlainam arī tur, kur to pirmajā brīdī nemaz neprasās meklēt – manuprāt, tas tikai padara klausīšanās pieredzi slāņaināku, un ļoti novērtēju, ja tādā līmenī spēj rakstīt arī citi, bet varbūt arī tas kādā brīdī kļūs tikai par laikmeta vēstnesi. Tas ir subjektīvi, protams, bet man reps vienmēr ir sportisks – kopš sāku repot, esmu "skrējies" ar citiem, un gribu, lai citi skrienas ar mani & cenšas mani pārspēt, lai man būtu motivācija darīt vēl un vēl labāk. Tāpat vienmēr ceru, ka lieku arī citiem iespringt un censties darīt vēl krutāk, kad rakstu.


Pamazām pārejot no struktūras uz saturu —


8. Izmantojiet "fiškas". Runājot par repošanu, daudz var dzirdēt par "metaforām". Metaforas repā ir ieguvušas nedaudz citādāku nozīmi nekā prozā un klasiskajā lirikā, kaut arī definīcija bieži ir līdzīga — "vārds vai vārdu savienojums, ko lieto pārnestā nozīmē kāda cita priekšmeta vai parādības apzīmēšanai uz līdzības pamata". Man gan to, par ko es grasos stāstīt, pēdējā laikā labpatīk saukt par "fiškām", nevis metaforām, tieši šīs, manuprāt, šaurās nozīmes dēļ, jo tas var radīt pārpratumus. Pie "fiškām" pieder dažāda veida salīdzinājumi, personifikācijas, vārdu spēles un paralēlismi — principā, visi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un to kombinācijas, kas labi izklausās uz bīta:


Vārds "metafora" noteikti tagad LV repā dzirdams daudz, daudz retāk, kā pirms 10-15 gadiem. Tāpat arī "reprezents" (tieši ar nozīmi "pašslavinošs reps bez konkrētas specifiskākas tēmas") man jau sen izklausās pēc arhaisma. Bet viss par "fiškām" man joprojām ir aktuāli pašam un interesanti arī citu darbos.


Smagas relīzes, ko grūti iznest no noliktavas

Metāla plaukti manām un miskaste, kur nolikt tavas.


(Starp citu, es arī izmantoju fragmentus no drīzumā iznākoša materiāla, bet es jau neizmantošu rakstu sadaļu reklāmai, tas būtu neētiski.

...

*Riekstu armija*)


Ā, pareizi, šis iznāca vēl pirms bija iznākusi "Mobilizācija", attiecīgi – 2011. gada pirmajā pusē.


"Fiškas" ir dažādas, un bieži balstās uz viena vārda dažādām nozīmēm, piemēram "saliec konkurenci tā kā kubiku rubiku", kur "saliec" ir sinonīms vārdam "pārspēj", vai arī "es divreiz ātrāk skillu (prasmes) audzēju, kā dubultu vēzi" (apspēlēti vārdi "audzējs" un "audzēt") utt.


Vēl vairāk nodarbojos ar Riekstu Armijas propagandu hhradio rakstu sadaļā.


Tomēr tas nav sastopams tikai reprezenta tipa tekstos — tagad gandrīz katrā dziesmā, vismaz no man zināmo mākslinieku puses, ir dzirdamas daudz un dažādas "fiškas". Šī rinda ir no viena mana panta, kas ir diezgan noskanīgs un pat bēdīgs: "Tā ir tik perfekta bilde, ka klusi pasaku "siers!"", kurā kādai ainai tiek piedēvētas fotogrāfijai raksturīgas īpašības.


Ir, protams, vēl ļoti daudz citu piemēru, šie ir pirmie, kas man iešāvās prātā.


Daudzi teksti ir tādi, kuros katrā divrindē ir "fiškas", kas bieži paslīd garām lielai daļai klausītāju, kā rezultātā vēstījums paliek pateikts tikai pa pusei.


Jā, vispār neesmu minējis, KĀPĒC būtu jāizmanto tās manas "fiškas". No mūsdienu konteksta – tas ir veids, kā izkrāsot savu vēstījumu, padarīt dziesmu slāņaināku un tāpēc ilgtermiņā jaunus pārsteigumus nesošu (daudziem būs pazīstams tas "es tikai tagad sapratu, ko tas nozīmē, wow!!!" pēc tam, kad kāda repera pantu jau praktiski zini no galvas). Ja reperi cenšas progresēt, mērīties ar citiem un tiekties uz "labākā" statusu, tad šī noteikti ir vēl viena disciplīna, kurā var parādīt ne tikai savu apsprātību un spēju kruta rakstīt, bet arī nest šajā pasaulē kādas atmiņā paliekošākas rindas, atstāt nospiedumus. Vismaz priekš tiem, kas saprot, kas notiek, un ko vispār konkrētais reperis ir centies izdarīt. Laikam jau arī jāzina sava auditorija – varbūt tai nemaz neinteresē, ka tu tur kaut ko baigi priekš viņiem lieki pārmudrī un runā visādos tur kalambūros un šarādēs. Man liekas, ka manā auditorijā ir pietiekami daudz cilvēku, kam tās "fiškas" patīk.


Reizē ir arī jāatceras, ka reps no dzejas struktūras ir diezgan stipri atšķirīgs, tādēļ no poētismiem, vismaz pēc manām domām, vajadzētu atturēties. Man nepatīk dzirdēt, piemēram, dzejai raksturīgo apgriezto lietvārda-īpašības vārda struktūru (debesis zilās, Amerika tālā, apsargs niknais utt.), man liekas, ka tas izklausās pēc Edgara Liepiņa, nevis Gengster Street Crew Killaz jaunās dziesmas.


OK, šeit laikam arī jāatgādina laiks, kurā tas ir rakstīts – man manās vēstulēs pārsvarā nācās dīlot ar tīņiem, kas visvairāk par liriku iemācījušies netīšām, neuzmanīgi klausoties savā literatūras valodas skolotājā, nevis studējot citu repaku tekstus, tāpēc šis izpelnījās atsevišķu piezīmi.


Tālāk:


9. Esiet oriģināli. Teksti par visiem pierastām tēmām parasti reti kuru interesē. Dziesmas par to, ka "šīs ir manas domas un neviens tās neiespaidos" ir garlaicīgas. Dziesmas par to, ka "es nesu to īsto patiesību un citi — nē" ir bezvērtīgas, ja vienīgā dziesma, kuru tas džeks ir uzrakstījis, ir par to, kā viņš nes to patiesību. Ja nu tomēr kāda laba vai mazāk laba iemesla dēļ ir vēlēšanās uzrakstīt tādu dziesmu, oriģinalitātei tajā vajadzētu izpausties vismaz formas ziņā. Ja tu raksti par to, ka deputāti nevis palīdz valstij, bet tikai domā par savu labklājību, ir svarīgi to pateikt tā, kā to līdz šim neviens nav pateicis.


Šī punkta nosaukums joprojām ir vairāk nekā aktuāls, taču manis minētās "visiem pierastās tēmas" gan jau 10 reizes ir nomainījušās. To esmu novērojis arī praksē, kā tas mainās – lai cik pirms dažiem gadiem būtu cringy uzrakstīt tipisku motrepa dziesmu, tagad pareizais motrepa treks no pareizā repera varētu pat būt pat kaut kas atsvaidzinošs. Skaidrs, ka problēma ir nevis tēmā, bet tajā, ka kādu konkrētu šablonu konkrētā brīdī izmanto tik daudz, ka tas nav interesants pilnīgi nevienam cilvēkam, kas seko līdzi vietējā repa aktualitātēm, tātad arī lielai daļai citu reperu.


Kā jūs ievērojāt, visi iepriekšējie padomi bija gandrīz tikai par struktūru, kam patiesībā ir tik liela nozīme tikai tā iemesla dēļ, ka par visām tēmām, ko var saīsināt līdz vienam vārdam, pasaulē (Latvijā?) jau kāds ir uzrakstījis. Tomēr, ja viedoklis ar šo dziesmu 100% sakrīt, atliek šo viedokli paust interesantāk/labāk, un to nereti dara ar "fišku" palīdzību. Protams, der arī jebkas cits, kas palīdz tavam vēstījumam palikt cilvēku prātos ilgāk nekā kādam TVnet komentāram. Tādēļ nepietiek tikai ar to, ka ir vēlēšanās repot, ja Tev nav, ko repot.


Laikam atceros, kāpēc izvēlējos šo piebilst. Grūti spriest par to, kā tieši ir tagad, bet noteikti, runājot ar "yo ansi, es gribu repot, kā to labāk darīt" padomu prasītājiem, reti kad sanāca komunicēt ar kādu, kas cenšas labāk repot, jo ambīcija ir vienkārši "labi repot" – pietiekami daudz bija tādu, kam reps ir interesants tik ilgi, kamēr tas palīdz viegli tikt pie īstermiņa clouta savā skolā vai pagalmā. Man atmiņā vairāk palikuši jautājumi no sērijas "ansi, a kāpēc man dziesma ir tikai 50 sekundes gara, un vai ir ok, ja es to pantu ierepotu vēlreiz, lai ir garāks treks?" vai "es uzrakstīju tekstu, bet man pazuda burtnīca, kā lai es tagad viņu atceros, vai ir kādas metodes??" – karoče, skolēni, kas aizvakar izdomāja, ka repos, un šodien raksta ansim, lai viņš visu viņiem paskaidro no 0 līdz 100, vēlams, ne ilgāk par 5 minūtēm vai 2 rindkopām. Viss būtu labi, ja tikai pēc tam, kad esmu aizsūtījis čupu ar padomiem, nākamais mēģinājums joprojām skan tā, ka ir skaidrs, ka tie padomi nav saprasti vai vispār izlasīti. Tad man viss prieks censties pamazām tika sapists. Daudziem no šiem draugiem.lv padomu prasītājiem būtu bijis pilnīgi OK vienkārši būt "klases reperim", un man laikam negribējās un joprojām negribas tērēt laiku kaut kam tādam. Es uz tām vēstulēm biju motivēts atbildēt nevis tāpēc, lai palīdzētu indivīdiem, bet tāpēc, lai no tā būtu ilgtermiņa labums LV repam kā tādam. Neturēt pie sevis to, ko esmu iemācījies, bet palīdzēt tiem, kas, citējot klasiķi, taisās būvēt sfinksas, nevis šķūņus.

10. Papildpadoms.

Šis ir vienīgais padoms, kuru varu dot par tekstu skaitīšanu, nedzirdot to, kā padoma saņēmējs repo:

Uz bīta nevajag steigties. Sasteigta plūsma izklausās stresaina un rodas sajūta, ka notiek liels un nevajadzīgs enerģijas zudums. Ja teksts ir sarakstīts pareizi, to jāiemanās ieskaitīt tā, lai tas būtu, mazākais, pareizajā vietā uz bīta. Precīzi uzliekot tekstu uz bīta, tam būtu jāskan puslīdz labi.

Kaut arī skriešana bītam pa priekšu izklausīsies slikti, nobīde nav nekas tāds, no kā vajadzētu izvairīties, tikai te jārunā par nobīdi uz otru pusi jeb novēlota plūsma. Daudzi reperi to pat izmanto kā stila elementu.


Laikam jau tagad esmu dzirdējis pietiekami daudz lielu repaku, kas, kā es to aprakstīju, "skrien uz bīta", lai šo padomu arī varētu uzskatīt par novecojošu un lieku vispārinājumu. Gan jau par šo varētu labāk spriest, pētot un vērtējot konkrētus gadījumus, bet droši varu teikt, ka ir dziesmas, kurās tas "stresainais, nevajadzīgais enerģijas zudums" un sasteigtais flovs strādā un iederas, un ir pat konkrētu subžanru pazīme. Šis padoms 2011. gadā gan bija ļoti piemērots daudziem reperiem, un visbiežāk noderēs kādam, kas vēl meklē savu "grūvu" un attiecības ar bītu. Specifiskāki gadījumi no prakses varētu būt reperi, kas, ierakstot pantu, vienreiz paspēj visu tekstu ierepot līdz piedziedājumam, otrreiz – uzbrauc par takti tam virsū, jo katru reizi repo savu tekstu citā ritmā. Vai kas, editojot savu mājās ierakstīto dziesmu, netīšām pabīda vokāla celiņu par sekundes piektdaļu uz vienu vai otru pusi un nepamana atšķirību. Liekas, ka tagad Top 50 vietējiem reperiem ar šo nav lielu problēmu, kādreiz gan es par to nebūtu tik drošs.


Nobeigums.

Šī pārsvarā ir sausa teorija, bet es ticu, ka tam ir liela nozīme, it sevišķi tiem, kas tikko nolēmuši sākt repot un kam vispār nav skaidrs, kā tas ir darāms. Es pats biju viens no tiem, kas rakstīja dziesmas par savu pilsētu, par skolu, par pagalmu vai "to vienu džeku", un man nebija neviena, kas man dotu kādus padomus un pamācītu, kas un kā ir darāms, un kāpēc.

Katram ir tuvas savas tēmas un ir savas dzīves pamācības, kuras ir vērts kaut kādā veidā iegrāmatot, un ir žēl, ja tā informācija paliek nepateikta tikai tāpēc, ka "tā bija veca un sūdīga dziesma". Manuprāt, vispirms ir jāiemācās repot, un tikai tad tu esi cienīgs būt par sava vēstījuma nesēju pie cilvēkiem, ja tu tiešām to cieni un uzskati, ka tam būtu jākļūst saklausītam. Vajag to pārliecību, ka tavi teksti kaut ko var mainīt. Vajag iedomāties, ka kaut kur ir sanākuši visi pasaules iedzīvotāji, un tev ir iespēja pateikt to, ko esi gribējis teikt viņiem visiem. Tas var būt jebkas, pofig. Mans pēdējā laika mesidžs gan ir vienaldzība, tajā skaitā arī pret klausītājiem, tādēļ es neesmu labs piemērs, bet principā atslēga ir tajā, ka tas liek tev justies labi, un ir panākts galvenais mērķis — informācija ir nogādāta pie tiem, kas to uztver, un šī informācija darbojas tā, kā tai, autoraprāt, bija jādarbojas.

Vot.

Ceru, ka šis kādam noderēs un/vai palīdzēs savas daiļrades pilnveidošanā. Vēlreiz piebildīšu, ka tās ir manas metodes, kuras esmu pieņēmis savā nodabā mācoties pašam rakstīt un ierakstīt dziesmas.


Šitais iet ārā visiem maniem potrahiem.


Nevaru saprast, cik šis šis teksts oriģinālajā formā vēl ir kaut kas noderīgs. Ar to es domāju – noderīgs kā reāli padomi topošiem reperiem, un cik tā drīzāk ir jau pagātnes liecība. Mani pašu, šo pārlasot, nedaudz pārsteidz tas, par cik elementārām lietām esmu centies runāt un kaut ko skaidrot, tagad pilnīgi žēl sevis un tā laika, ko veltīju visai tai bieži ne pārāk rezultatīvajai komunikācijai. Tai pat laikā – zinu, ka vismaz pāris reperiem tie 2011. gada anša privātie padomi un arī šis raksts palīdzēja ievirzīties savās īstajās sliedēs & ritmā. Es te kā piemēru minu arī to, ka man pašam kādreiz īsti nebija neviena, kam paprasīt, ko daru pareizi vai nepareizi, un pieļāvu daudzas kļūdas, ko, iespējams, varētu nepieļaut, ja būtu izlasījis šādu rakstu. Man ļoti būtu ļoti noderējis padoms, tāpēc centos to labot priekš tiem, kas nāca pēc manis. Bet, protams, reizē esmu no tiem, kas pēc savas prakses baigi novērtē to, ka esmu mācījies pats, klausoties citus un mācoties no savām un vēlāk arī citu kļūdām.


Es ilgus gadus arī apzināti darīju pretējo tam, ko darītu LEPNAIS ansis – tāds, kurš ir tik LIELS REPERS, ka ar mazajiem reperiem vairs neņemsies; negribēju redzēt elitārismu kā daļu no tik (tolaik) nelielas komūnas, un negribu to redzēt arī tagad. Ja tu esi repā tāpēc, ka tev patīk reps, nevis tikai dēļ tā, ko tas tev var atnest, tad ansis ir tavs pacans jau pa gabalu.

Tagad gan vairāk uzskatu, ka savus padomdevēja "parādus" esmu atdevis, & ja ne gluži "izbaudu", tad vismaz nejūtos TIK slikti par to, ka vairs neesmu super viegli sadabūjams rokā, lai man rakstītu katrs jaunais censonis, kam radušies jautājumi. Es pats arī vienmēr biju tas mazais čalis, kurš varēja tikai sapņot par fītiem ar lielajiem – es zinu, kā tas ir. Tas gan jau ir viens no iemesliem, kāpēc esmu tik pacietīgs, visu daru lēni, apdomīgi un neemocionāli – ar laiku viss vienmēr ir pie manis atnācis, ja tikai turpinu strādāt pēc saviem noteikumiem. Un ja tu darīsi pietiekami kruta, mēs strādāsim kopā. Un tā būs mana privilēģija.


Kopumā – jau sen gribēju šo kaut kad pārpublicēt, bet ar komentāriem no tagadnes. Priekš tā laika tie padomi ir OK, bet tur ļoti spīd cauri tieši tā laika īpatnības. Par repu jau tā Latvijā daudzi diemžēl zina un arī domā apmēram to pašu, ko 2000. gadā, tāpēc šeit būs vismaz kaut kas. Pa šiem 10 gadiem neesmu saņēmis par šo rakstu nevienu sūdzību vai labojumu, tāpēc apdeitoju to pats ar saviem papildinājumiem un no jauna nododu to visiem, kam noderētu materiāls, kas palīdzētu saprast, kā uzlabot savas repa rakstīšanas spējas. Noslēgumā gan ĻOTI vietā būtu tas senais teiciens par to, ka "likumi ir domāti, lai tos lauztu". Un balansam – apmēram tikpat antīkais stāsts par to, ka laikam Pikaso vai kam tur vispirms vajadzēja iemācīties gleznot kā meistaram, lai viņš pēc tam gleznotu kā bērns.