• ansis

- - = = v i z u ā ļ i = = - -

Yo, a jūs zinājāt, ka es bez audio lietām reizēm esmu mēģinājis arī kaut ko sašopēt, hmmmm?


Šogad pirmoreiz tā apzināti nolēmu censties vizuālās lietas iespēju robežās taisīt pats. Vēl gada sākumā mēģināju sameklēt kādus sadarbības partnerus šajā jomā, bet sapratu, ka meklēju kādu, kas būtu es pats, tikai ar puslīdz sakarīgām prasmēm šajā visā grafiskā dizaina spēlē. Kā var noprast no “Himnu” un “Standartu” vākiem, es iepriekš sliecos uz to, ka par “mākslas daļu” var parūpēties kāds cits – kāds MĀKSLINIEKS (abos šajos gadījumos tā bija Signe Štrauss, ar kuru visu manu pirmskolas un skolas laiku dzīvojām kaimiņos). Es varbūt varu to nedaudz apstrādāt, pielikt burtus, kādus vajag, kaut ko pielabot… tālāk nejaucos iekšā. Nedaudz izmisumā līdzīgu piegājienu meklēju arī “Omas Briljanta” koncertierakstam – publiski saucu palīgā vizuāļu cilvēkus, un beigās vāku diezgan lielā steigā saliku kopā no diviem iesūtītajiem dizainiem.


Es patiesībā ar to visu jau vēsturiski esmu mēģinājis tikt galā pats (pēc bītu taisīšanas, ierakstiem un miksēšanas), reizēs, kad nezināju, kam paprasīt palīdzību, vai nevarēju/negribēju kādam samaksāt, lai sanāktu tā, kā man patīk. Reizēm tas ir bijis vienkārši... vienkāršāk, bet, jo vairāk iemācos, jo vairāk ir skaidrs, ka nekas nav tik vienkārši, kā jau ar visu. It īpaši – drukas jautājumos, tā man ir jaunākā tēma. Tas pieredzes un zināšanu trūkums kādreiz prasa zināmus upurus, un reizēm rezultāti izskatās tieši tik amatieriski, cik tie arī ir, bet nu POX, mācamies & maucam, tas arī viss – tieši tāpat kā ar audio departamentu. Dzīve ir viena, pisam taisni. Mana ambīcija arī šajā jautājumā ir darīt labāk un labāk. Viens ir princips, un otrs – negribu, lai man būtu jāstudē arī mārketings, tāpēc vienkāršākais ceļš ir taisīt produktu, kas pats sevi reklamē ar savu pievienoto vērtību un kvalitāti. Uz to arī ejam.


Šis bija neliels ievads pieticīgam un man netipiski vizuālam stāstam par to, ka es kā audio čalis reizēm esmu bijis arī vizuāļu čalis. Lielākā daļa, protams, +/- meme'u līmenī, bet uzskatīsim to par agrīnās mainstream interneta paaudzes laikmeta iezīmi.

111 (2005)


Kad atradu “111” (2005) oriģinālo vāciņu & centos viņu apgreidot no 700 vai 800 uz 4000x4000 pikseļiem, ko laikam šobrīd uzskata par puslīdz future-proof formātu audio ierakstu vāciņiem, sapratu, ka tas gan jau ir pirmais no maniem ierakstiem, kurus var uzskatīt par publiski izdotiem, un kuriem vāku esmu uztaisījis pats. Toreiz man palīdzēja tāda aplikācija “scribbler” vai “scribblr” – neesmu pārliecināts, ka tas vispār vēl eksistē. + negribēju kačāt Flash pleijeri, lai to noskaidrotu; nav tas baigi svarīgi. Kas IR svarīgi, un kas, iespējams, kādam būs interesants random faktoīds – sanāk, ka man to vāku 2005. gadā palīdzēja uztaisīt mākslīgais intelekts (!), kas, sekojot manai MS Paint stila skicei, pārzīmēja to ar tām mazajām švīkām, ko var redzēt uz vāka fināla versijas. Šķiet, ka pirms tam biju atradis Google’ā kaut kādas durvis ar numuru “111” virs tām un gribēju to nozagt savam albuma vāciņam, bet pēc tam pārdomāju un izdomāju salikt kaut ko minimālistiskāku kopā pats. Iespējams pat, ka lai taupītu printera tinti, jo visus diskus rakstīju pats, vāciņus drukāju & ar šķērēm griezu ārā pats, uzlīmes uz CD apdrukāju un līmēju pats utt., MEGA DIY ieraksts.


“111” arī centos tulkot kā “viens tekstu autors, viens bītu autors un viens… vēl kaut kas”. …Šo prezīci neatceros, bet visticamāk, ka trešais "1" bija “viena telpa, kurā tas ir tapis”? Nevienam tas baigi neinteresēja, tāpēc arī pats esmu aizmirsis, tā tās lietas reizēm strādā.


Tolaik, starp citu, pārsvarā izmantoju nevis fotošopu, bet Macromedia (tagad Adobe) Fireworks, kuru kaut kur biju izracis & tur pratu izdarīt dažas lietas, ko nepratu fotošopā. Nezināju arī nevienu, kam paprasīt padomu, un – būsim godīgi – es arī negribēju prasīt. FUN FACT: Tas "ansis" (uzraksts), kas ir uz "Lielas mākslas" vāka, ir tas pats, kas uz "111" vāka.

Par "Lielas mākslas" (2020) vāku īsumā – pirmo reizi centos pats sazīmēt kaut kādas līnijas un fragmentus uz papīra & no tā digitāli lipināt kaut ko kopā. Oriģinālā apakšā bija paredzēts liels "NETĪRĀS CILPAS" uzraksts, kuru galu galā nomainīju uz ne-uzraksta variantu, jo YEBAL, tagad ir visādi noteikumi mūzikas distributoriem, kas drīkst un kas nedrīkst būt redzams uz vāciņa, un to visu kontrolē TIE STULBIE ALGORITMI UN ROBOTI, HNNNNNNNNG ...bet nekas, man vispār šī versija patīk labāk. Šī bija pirmā reize, kad ar to ir bijušas kādas problēmas. Pirms tam, starp citu, man bija vēl viena versija – balta, ar manu seju virsū. Pamazām sapratu, ka tā albuma kopbilde audio ziņā būs miglaināka un drūmāka, noslēpumaināka? Par detaļām un vāka nozīmi pabeigtajā albumā kādreiz gan jau pastāstīšu sīkāk – šobrīd vēl ceru, ka varbūt man par to pajautās kādā intervijā.


Vēl pāris darbi, ko, iespējams, esat kaut kur redzējuši, bet nezinājāt, ka es tos saliku kopā:


PKI VOL. 3 (2009)


Idejas autors ir Eliots, foto – šķiet, ka 181h, un edits ir mans. Kā jums patīk tas “spīdīgais” prikols pāri vākam, kas bija tik aktuāls ap web 2.0 laiku? Man liekas, ka diezgan afigennijs. Fotogrāfijas taisījām pie Skuteļa PKI studijā, vāku saliku kopā mājās, uz tā paša datora, uz kura ierakstījām Lāzeru pirmos trekus. Šeit arī, ja nekļūdos, pirmoreiz parādījās tas "PA RETAM / RUPJI VĀRDI / NEKO DARĪT" teksts, kas pēc tam atkārtojās vēl abos Dekadanšos (kam oriģinālos vākus taisīja Austrums) & tagad – arī "Lielā mākslā", uz maskām utt. To tekstu iedvesmoja "pa retam" vizuālā līdzība ar "parental". Tas gan nevienam pārāk nenolasās, cik esmu jautājis.


Vēl daži:


MOBILIZĀCIJA (2011)

Riekstu Armijas albuma vāks arī bija mans, bet pats laikam neesmu tā vāka liels fans. Toreiz laikam izdomājām, ka paši tiksim ar vāku galā, un tā nonācām pie šī. Labākais "Mobilizācijas" vākam drošvien ir tas, ka to var atpazīt arī no pamatīga attāluma. Tas, uz ko šobrīd skatāties, gan nav īstais vāks, bet paziņojums par RA stafa ierašanos straumēšanas servisos, bet TAM VISAM NAV NOZĪMES, ejam tālāk.



“1004 LENTE” (2014)

Vāks "nosemplēts" no divām lietām, ko atradu DDA HQ studijā. Pirmā – fēns, otrā – kalkulators, no kura pārfočēju un saliku lentes nosaukuma pogas-ciparus. Viszagtākais vāks, kāds vien man bijis. Tikai nesničojiet neviens.


PROJEKTS “MĪNUSS” (2016)

Šis ir izteikts “pārāk daudz pūļu un pārāk maz rezultāta” gadījums, bet gribu padalīties ar fona informāciju. Tas miglainais attēls, kura fragments redzams uz vāka, ir Dirty Deal Audio HQ priekštelpa leņķī no studijas durvīm. Lai to uzfotografētu ar telefonu, taisīju no kartona & līmlentes speciālu konstrukciju, CAUR kuru fotografēt to telpu ārpus fokusa (citādi vajadzētu zāģēt caurumu īstajās studijas durvīs, ko negribēju darīt). Tas, ko gribu pateikt – tas “mīnuss” uz PROJEKTA “MĪNUSS” vāka ir domāta durvīs izzāģēta šķirba, pa kuru man piegādā ēdienu uz studijas telpu, un tas, kas ir uz vāka, ir mans skats uz ārpasauli vai kaut kas tamlīdzīgs. Tiem, kas nepazīst šo ierakstu (?) – tā koncepts ir apmēram šāds: uz mēnesi studijā ir ieslodzīts bītmeikeris (es), kam nogriezta gandrīz visa komunikācija ar ārpasauli, un kurš drīkst tikai ierakstīt savas domas audio formātā un taisīt bītus. Tiem, kas nav dzirdējuši – ansim gāja diezgan smagi tajā projektā.


Šis arī ir tas gadījums, kad man neviens nebija vispār neko prasījis par to vāku un ko tas nozīmē, un laikam jau visiem bija diezgan pofig & diezgan nelielai auditorijai tas projekts bija reāli interesants, bet man pašam viņš ļoti gāja pie sirds – šis bija tas, ko gribēju darīt tieši pirms ķēros pie "Balzama". PALDIES TAM KUNGAM, ka beidzot varu to kādam pastāstīt. Vāks sūdīgs, protams, bet vismaz nav tā, ka sūdīgs UN neko nenozīmē. Bet ir sūdīgs. Sāku domāt, kur palika tā konstrukcija, ko es biju salicis kopā… Gan jau ar Puķīti nokurinājām siltumam.


CD vākus esmu taisījis vēl, bet pārsvarā reperiem, kuri arī par to nav paspējuši padomāt, bet vismaz atraduši vai uzorganizējuši kādu bildīti, ko izmantot.

Laiks, kurā es pastiprinātāk dabūju pastresot par vizuālām idejām, bija Freestyle Bootcamp pasākumi “Ūsās” 2015. gadā, atceraties tādus? Ja nu kāds jau tajā laikā man sekoja instagramā, tad šos jau būsiet redzējuši, tikai gan jau nezinājāt, ka šos reāli domāju un liku kopā es. Katram (neskaitot pāris pirmos – privātākos – pasākumus) biju izdomājis veidot kaut kādu noremiksotu vizuāli, ko izmantot soctīklos, un katru nedēļu (jo pasākumi notika regulāri) dabūju uztaisīt jaunu internet-plakātu savam instagramam & "Ūsu" soctīkliem. Tā kā ar to visu fotošopu fišku nodarbojos reāli reti, bet šeit nācās kaut ko salikt kopā katru nedēļu, šī diemžēl sanāks ļoti apjomīga daļa no šīs publikācijas. Te būs daži mani favorīti:


Šis man pašam patika, it īpaši tāpēc, ka, pēc komentāriem spriežot, kāds no jums tiešām devās pārbaudīt, kas “8 mile’ā” notika konkrētajā sekundē. Iedvesma, protams, ir konspirācijas teoriju stils, kuru vēl tagad reizēm redzam FB – foto vai video, kuru izcelsme un autentiskums nav droši zināmi, papildināti ar sarkaniem burtiem, un tad mēs visi par to uzdodam jautājumus. Tiem, kas neatpazīst izkārtni – tā ir “Ūsu” izkārtne, kas atradās pie tā barčika ieejas.


Kādam to vajadzēja izdarīt. Konteksts – mums ar Abru & citiem frīstaileriem likās, ka Ghetto batlu sniegums varētu būt labāks, ja džeki iepriekš varētu patrenēties publikas priekšā, kam tolaik ideāli piemērotas bija "Ūsas". Šoreiz bija sarunāts, ka Ghetto džeki (Raimonds Elbakjans & Renārs Zeltiņš) nāks skatīties, kā mums tur iet – lai izvēlētos favorītus batlam vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja nu kāds nezina “Mom’s spaghetti” atsauci, nu tas atkal ir “8 mile” stafs, PROTAMS. Pēc tam, kad tā filma iznāca & bija redzama LV, principā var runāt par kārtīgu frīstaila popularitātes pieaugumu visā valstī. Gan jau tā bija gandrīz visur Eiropā.


Tas pats stāsts – nosperts kadrs no “8 mile” beigu daļas, tikai pārbrendots ar “Ūsu” izkārtni. Loģiski, ka “8 mile” tematika ap šo laiku bija milzīga klišeja, ceru, ka tas mūsdienu kontekstā nolasās.


Tēma – “ko es darīju vasarā”, + atmiņu klades estētika. Tas rokraksts ir manis paša 3. klases rokraksta imitācija, foto ir no kaut kāda tīņu žurnāla, kur pie manas sejas bija rakstīts, ka es esmu Edavārdi, par ko toreiz biju diezgan sajūsmināts, tā kā to arī esmu tur atstājis. Ap šo laiku sāku kļūt nedaudz pārliecinātāks, ka, ja pacenstos, gan jau kaut kādu DIY rezultātu mierīgi varētu izspiest, vienkārši ar telefonu kaut kādu figņu nofotografējot & pēc tam to saeditojot kompī.


Turpinot tobrīd aktuālo skolas tēmu (septembra sākums). Aizmugurē – retu reizi redzama īsta fotogrāfija no Ūsām. Bērni ar visādiem “reperu aksesuāriem” maģiski tikuši pārtransformēti par krutajiem repa bērniem, un tas ir tikai loģiski, jo bērniem... patīk reps? Drīkstat mani citēt.


Ap šo laiku katru nedēļu pavirši izdomāt kādu vizuāli šiem pasākumiem sāka palikt sarežģītāk, jo paralēli iknedēļas frīstailiem “Ūsās” strādāju pa studiju ar reperiem un reklāmām, un reizēm galīgi negribējās vakarā/naktī mēģināt vēl kaut ko jaunu izfantazēt man tik svešā lauciņā. Domāju, ir jūtams, ka šo esmu salicis kopā steigā, bet tagad atskatoties – man vispār patīk arī šis, lielākoties pateicoties tai krutajai fotogrāfijai. Varu tikai vēl vienu reizi nobrīnīties, cik zagšana un semplēšana arī vizuālajā jomā tādiem digitālajiem bandītiem kā es ir palīdzējusi tikt pie kaut kādiem rezultātiem.


Šis man šobrīd nepatīk, bet ap to laiku, kad tas “supa hot fire” vidaks vēl nebija TIK retro, kāds tas ir šobrīd, pāris draugi novērtēja vizuālī paslēpto fonu. Drošvien šeit un arī iepriekšējā veikumā var redzēt, kā un kur esmu centies atrast vārda “freestyle” alternatīvos kontekstus un centies sameklēt iedvesmu tādā ceļā. Vispār mega S/O visiem vizuāļu cilvēkiem par visām tām krutajām plakātu, video un koveru idejām – tiešām, es reāli nesaprotu, kā jūs varat būt tik radoši + vēl produktīvi.


Iespējams, mans favorīts no maniem “Ūsu” remiksa-tipa vizuāļiem. Seriāla tag-line jau saknē bija ideāls frīstaila pasākumam. Logs ir atsauce uz Gustavo “Beidzot!!!” vāku, kaut ko līdzīgu Makgaivera fontam nebija tik sarežģīti atrast, atlika tikai ielikt čalim to dimanta auskaru ausī kā riktīgam pleijerim & gatavoties pasākumam.


...Es neatceros, kā tieši nonācu līdz šai idejai, bet tā joprojām liekas diezgan OK kā variants tieši pēdējam pasākumam. Varbūt Didijs tolaik pirmais izmetās Google’ā, pie attēliem meklējot “sad rapper”?... Centos viņu nedaudz retro lounge / kazino vaibā uztaisīt, cik nu to var izdarīt ar fonta izvēli un to stulbo crossfade’u starp bildēm. Asara – tas konceptam, protams, vajadzīgs.


Šis, iespējams, bija pēdējais regulārais projekts, kurā iesaistījos, nepadomājot par to, kas notiks pēc 2. un 3. pasākuma, un kur noteikti netika daudz domāts par to, kā tas darbosies ilgtermiņā. Šķiet, ka pēc šī pasākuma kļuvu par to kaitinošo čali, kurš visiem jaunajiem projektiem piepišās ar jautājumiem par to, kas ar to notiks pēc mēneša, gada un diviem, kā tam paredzēts augt un attīstīties un priekš kam. Tikai tāpēc, ka praksē tādos jau biju iesaistījies tik daudz, ka kļuva skaidrs, ka par to turpmāk labāk padomāt, pirms šo konkrēto projektu sāk realizēt. Nezinu, kāpēc kādreiz likās, ka visos tajos +/- entuziasma projektos vienkārši pats no sevis atnāks un liks par sevi manīt kaut kāds nenormāls progress, pat ja par to neviens neuztrauksies.


Šo, iespējams (cerams), atpazīs Monty Python fanāti. Tas kauss man izskatījās pēc kaut kādas 90. gadu latviešu grāmatas ilustrācijas, kam atbilstoši arī centos izvēlēties fontu. Ja kādam no jums šis atgādina nevis plakātu, bet kaut kādas pavecākas latviešu pasaku grāmatas vāku, tad man viss ir izdevies, kā plānots. Tas fonts ir konkrēti "Pasakas no Džūkstes" type beat.


Īpašs S/O tiem, kas atcerās šito čali. Ap 14. gadu uz Ziemassvētkiem tirgojām t.s. “Karaļūdens dāvanu kartes”, par kurām saņēmējs varēja DDA HQ Gaujas ielas studijā ierakstīt dziesmu – šis ir kaut kas paviršs no tā laika. Kvalitāte krimināla, bet tā meme estētika laikam to reizēm piedod. Vēl domāju – vai tikai tie maisiņi / kulītes nebija pirmais DDA merčs? Gan jau, ka nē.


OK, un šis, šķiet, bija pirmais (vismaz instagramā atrodamais) INSTA-PLAKĀTS. Ap to laiku (2013.) instagrams jau bija kļuvis par universālu aplikāciju & darbojās arī uz Android telefoniem, kas to, protams, aizvien vairāk padarīja mazāk par hobijistu aplikāciju, kurā fočēt un paspēlēties ar vintage filtriem, un vairāk par promo instrumentu. Laikam šis varētu būt pirmais gadījums, kad izmantoju instagramu, lai promotētu kādu pasākumu. Toreiz ar milktune kruta paspēlējām, kaut kad jāatkārto. P.S. 17 like’u! Vismaz brīdī, kad šo publicēju.


Te – mans insta-plakāts “#Himnu” koncertam 9K1 namā (vēlāk un tagad – One One). Ap šo brīdi jau arī citiem sāku ieteikt, ka varbūt tiešām jātaisa visi plakāti kvadrāta formā, lai labi varētu instā ielikt, jo tas tagad ir top soctīkls.


Varbūt ap šo laiku jau tas mans piegājiens ir skaidrs – vairāk vai mazāk kaut ko esmu manipulējis ar gataviem attēliem vai fotogrāfijām, vai tās mēģinājis remiksēt, un licis virsū burtus n shit. Patiesībā tehnika ļoti līdzīga tam, kā reizēm vēl tagad taisu bītus. (Kādreiz pastāstīšu jums arī par saviem video montāžas projektiem, OK?)


KONCERTS KKC (2016)

Šis bija tas koncerts, kurā es taisīju “es uzticos ansim” kluba (sektas?) dibināšanas ceremoniju un pilināju jums parafīnu plaukstās no tās lielās sveces, noteikti daži no jums tur bija, bet tikai daži. Gribēju viņu uztaisīt pietiekami neomulīgu, lai tas, kas tajā koncertā notika, nebūtu liels pārsteigums. Tagadnes kontekstā liekas, ka tas plakāts ir neliels palīgā sauciens pēc individuālāka vizuālā stila un identitātes.


Īpaši visiem jums – oriģinālais Top Suns, kurš, es ceru, joprojām ir Džūles īpašumā un pielikts kaut kur ļoti redzamā vietā, provocējot viesus uz stulbiem un neērtiem jautājumiem, uz kuriem pēc tam var dot stulbas un neērtas atbildes. Jaunas acis un uzacis viņš dabūja kaut kad vēlāk, bet, kā redzat, visas kājas bija vienā rindā jau šim variantam. Oficiālais nosaukums ir “naglām kaisītais rasistiskā suņa ceļš”, un šis ir tapis ap 2012.-2013. gadu. Neatceros, kā un kāpēc tieši, bet priecājos par to, ka tā notika ([31.12.20] PRECIZĒJUMS: ahūns saka, ka tas tapis Nabaklabā, kādā viņa studiju kladē, un tad izplēsts un aizgājis dzīvot savu dzīvi). Top Suni, starp citu, reizēm izmantoju gadījumos, kad kaut kur jāparakstās, bet ar parasto “ansis” ir par maz, tā kā kādam no jums šis tēls noteikti nav redzams ne pirmo, ne otro reizi.

OK, laikam pietiek? Noteikti ir vēl daudz kas, bet ideja gan jau skaidra. Vispār doma paskriet cauri šim visam (un varbūt atrādīt arī jums) radās no secinājuma, ka pēdējā laikā par to sanāk īpaši interesēties, un gan jau, vismaz es tā ceru, tuvākajā nākotnē būšu nedaudz lielāks krutaks šajos visos jautājumos. Turiet īkšķus par mani, jums jau pašiem būs jāvelk mugurā tas viss.


Nofinišēsim šo rakstu ar tostu par progresu, prasmēm, attīstību, centību, mācīšanos no kļūdām un sava rokraksta nozīmi.

PIEVIENOJIES PLZ ➨