2026

Man mamma kaut kad iemācīja, ka Jaunais gads ir domāts tam, lai atcerētos, kā gājis pagājušajā gadā, un padomātu, ko darīt nākamajā. Tāpēc man šī jau ir tradīcija: kā katru gadu, decembra pēdējās dienas pavadu, domājot par aizgājušo gadu, kā man tajā gāja un uz kuru pusi tas ir iegriezis manu kursu.

Laikam galvenā lieta, par ko šogad esmu uztraucies, ir manas stulbās smadzenes.

Kopš 2019. gada esmu bijis pilna laika reperis, un liekas, ka tam ir bijuši zināmi traumatiski blakusefekti — esmu šo laiku plēsies uz pusēm starp to, lai neizietu uz mākslinieciskiem kompromisiem karjeras veiksmes labad. Pēdējos 6 gadus pa galvu nepārtraukti dzīvojušas domas par to, kas varētu būt mani "griesti" un kā tos sasniegt. Nav arī bijis vienkārši no tā distancēt sevi kā personu un savu pašnovērtējumu, jo es savu ikdienas dzīvi dzīvoju kā "ansis" un skatuves tēlu no tās pārāk neesmu pratis nošķirt.

Šogad nonācu pie atbrīvojošas apziņas, ka daži no "loģiskajiem" mērķiem, kurus man, cituprāt, vajadzētu sasniegt, man nemaz neliekas vilinoši. Tas, savukārt, noveda pie sajūtas, ka man vairs nav palicis nekā daudz, ko kā reperim Latvijā sasniegt, izņemot bezgalīgi turpināt darīt tās dažas lietas, kas pašam patīk. Es neesmu pieradis tā skatīties uz savu radošo maršrutu. Man vēsturiski daudz vairāk ir gribējies kaut ko sev izaicinošu pierādīt, iedvesmot, ietekmēt, pārspēt vai apgāzt, nevis patikt iespējami lielākam cilvēku skaitam. Ja līdz šim esmu gājis pa vairāk vai mazāk augšupejošu trajektoriju, tagad liekas, ka metu cilpu, un nevis tāpēc, ka tā kaut kur novedīs, bet tāpēc, ka augšupejošā trajektorija vairs neved uz kaut kurieni, kur gribu nonākt. Es nesaku, ka tas ir bezjēdzīgi vai slikti, bet ar to laikam ir vienkārši par maz.

Ļoti atbrīvojoši arī ir sev un tagad jums atzīties, ka paša nospraustais "pelnīt TIKAI ar mūziku" mērķis šķiet novecojis un uzprasās uz atkārtotu izvērtējumu. Atcerējos, ka 2019. gadā tas man bija azarta pilns ticības lēciens no darba studijā pie repa un reklāmu ierakstiem uz izdzīvošanu tikai no sava repa. Šis lēciens man, kā zināms, izdevās, ar repu esmu izdzīvojis* visus šos gadus un varētu turpināt izdzīvot* arī nākotnē, bet jūtu, ka ja nepratīšu nopelnīto piesardzīgi investēt citās lietās, man nekas cits neatliks, kā mūziku just tikai kā darbu, ar ko "nedrīkst nenopelnīt", kas man laikam ir nedaudz izbesījis. Gribu atvaļinājumu no šīs sajūtas. Tos, ko ar šiem soļiem varēju iedvesmot, esmu iedvesmojis, parādot, ka tāds, kā es (ar visiem saviem peļņai traucējošajiem principiem un ideāliem) to var izdarīt. Man ir aizdomas, ka tas, ka sešus gadus savā ikdienā bieži esmu juties kā produkts, ko man pašam jāpārdod, būs atstājis pēdas, kuras es vēl kādu laiku izjutīšu.

*Tāpēc esmu nolēmis, ka mana nākamā gada apņemšanās ir atļauties uzstādīt sev (cilvēkam, nevis māksliniekam) augstākus mērķus nekā "izdzīvot". Es 2026. gadā gribu augt, pilnveidoties un ap sevi veidot labāku materiālo un garīgo vidi. Es nezinu, kāpēc, bet man ko tādu atļauties apņemties ir lielāks solis, nekā gribētos atzīt. Varbūt tāpēc, ka esmu pieradis upurēties, lai būvētu, un ka man "pašlabums" līdz šim ir bijis gandrīz lamuvārds, kamēr daudzi no jums investēja savā dzīvē.

Bet es arī mainos. Es visu pagājušo gadu dzēru vitamīnus, dzeru vēl vienas zāles galvai, kas man ir pamatīgi palīdzējušas redzēt lietas objektīvāk, un visu pāgājušo gadu sportoju 3x nedēļā, prioritizējot to citu steigas priekšā. Par šo laikam esmu vislepnākais, jo tas ir kaut kas, ko biju atlicis gadiem ilgi. Iespējams, tieši šī nelielā pievēršanās savai labbūtībai ir visvairāk palīdzējusi iegrozīt smadzenes mazāk kaitnieciskā nostājā pret sevi pašu.

Pēc visa šī neceļas roka rakstīt par VISU pagājušajā gadā paveikto, kā to darīju pagājušā gada atskatā, bet pāris svarīgākās lietas gribu pieminēt.

Šogad bija tikai 3 un tikai īpaši anša koncerti, un man šāds darbības modelis patīk. Akustiskais Angārs ar Gintu Smuko lika cilvēkiem teikt "žēl visu to, kas nebija uz šo koncertu", Kuldīgas "Dunas" koncerts bija mans pirmais soldauts ārpus Rīgas, un Rīgas svētku koncerts Uzvaras parkā bija vēl viena uzvara. Šobrīd jau izziņoti trīs nākamā gada koncerti — Jelgava (ZOC ar Gustavo), Līgatne (STRAUME 26) un Liepāja (Summer Sound 26). Par pasākumiem runājot, vēl gribu pozitīvi pieminēt arī ROW tusu un "5% ordeņa" pasniegšanas ceremoniju. Abi notika Āgenskalnā tirgū un abus ceru šogad redzēt augam.

Bija arī merčs. Uz Akustisko Angāru mēs jums uztaisījām jaunos "Melnezera" snīkeru tagus un Ķemeru kreklus, jūs tos izpirkāt, uz Kuldīgas koncertu uztaisījām jums special edition Netīro Cilpu keponus, jūs tos izpirkāt, un tad vēl jūs izpirkāt "Lielas mākslas" plates, tās oficiāli ir retums, tāpat kā "Melnezera grāmatas" vinila versija.

Šī gada pavasarī, rudenī un ziemā es strādāju pie jauna albuma "222", ko ceru janvāra laikā novest līdz finiša taisnei, lai varu domāt, kā to smuki nogādāt pie jums.

Biju Berlīnē. Biju Varšavā. Biju viena drauga kāzās un cita drauga bērēs.

Visu gadu staipīju līdzi nelielu fotoaparātu — pēc ļoti daudziem gadiem jūtos, ka man ir hobijs! Instā neko daudz no tā nelieku (šo to ielieku Pixelfedā), bet man ir sakrātas kādas 60 bildes, kur dažādi reperi, bītmeikeri un dīdžeji rāda vidējos pirkstus kamerai, domāju, ka nekas cits neatliks, būs jātaisa izstāde. Vai kalendārs.

Nu un pamatīgu svaigumu, azartu un izaicinājumu nākamajam gadam atnesīs DEFSET. Esmu viens no līdzdibinātājiem jaunam uzņēmumam, mans biznesa partneris ir Kristaps Ritms un tas būs veikals tādiem kā mēs, kas taisa bītus, repo, producē, podkāsto, ieraksta, edito, miksē un remiksē. DEFSET atradīsies Krišjāņa Barona 130 K-7 un kā internetveikals debitēs jau 13. janvārī, kamēr telpas vēl renovēsies. Protams, gribas darīt visu iespējamo, lai pēc gada jūs varētu teikt "vot TĀ ir jātaisa veikals, kā to dara ansis un Kristaps Ritms", tāpēc variet būt droši, ka par DEFSETU šo to interesantu dabūsiet dzirdēt arī bez tā, ka tirgosim tur kaut visādas foršas lietas. Visi, kas prot izlasīt kaut ko angliski, piesakieties DEFSET newsletteram, defset.eu ierakstot savu e-pastu, lai sekotu līdzi tam, kā mums nākamgad klāsies. Nenožēlosiet, es domāju.

Tiem, kas man sekojuši līdzi jau kopš seniem laikiem — gan jau jūs varētu nosaukt kādus "ciklus" vai "posmus", kādiem esmu gājis cauri. Kādam tie asociēsies ar albumiem, varbūt ar Dirty Deal Audio vai Netīrajām Cilpām. Domāju, ka pēdējos gadus esmu ilgstoši bijis pārāk "vienā posmā", šķiet, ka viss signalizē par to, ka ir laiks jaunam. Tas ir sācies jau šogad, bet nopietnāk jūtams tas būs 2026. gadā. Paldies, ka dzīvojat tam visam līdzi, nākamgad mums ies, mazākais, interesanti.

Finālā gribu pateikt paldies par visu sapratni, draudzību un mīlestību, ko esmu izjutis šogad. Man nedaudz kauns atzīt, bet man šķiet, ka liels iemesls, kādēļ mūzika manai dzīvei ir tā pielipusi, ir tas, ka caur to meklēju tos, kas jūtas un domā man līdzīgi, tos, kam ir līdzīga gaume un humora izjūta un kas augstu vērtē līdzīgas lietas kā es. Dažreiz es jūs redzu koncertos, vismaz man ir tāda sajūta. Dažreiz es jūs pamanu 5% AKADĒMIJĀ, dažreiz — sociālajos tīklos. Es gribu ar jums nākamgad kaut kā satuvināties, turu īkšķus, lai tas izdotos.

Un jums es novēlu nākamajā gadā maksimāli labi absorbēt to, ko piedāvāšu mūzikā, jo "222" (kārtējo reizi) būs kaut kas citādāks, visticamāk, veidā, kādā jūs to negaidīsiet. Un es paļaujos uz to, ka jūs mani atbalstīsiet kā nekad iepriekš, kad tas būs nepieciešams. Vēl novēlu jums mani redzēt dzīvajā vairāk nekā vienu reizi, jo ir liela iespēja, ka tie būs pamatīgi atšķirīgi koncerti, vismaz es par to centīšos parūpēties.

Ā, atcerējos vēl vienu apņemšanos: nākamais man būs bītu gads. Varbūt nomainīšu savu instrumentu uz jaunu, ja saņemšos.

Laimīgu, veiksmīgu un drosmīgu mums 2026. gadu.