top of page
  • ansis

2023

Nevaru saprast, cik tas ir gudri vai stulbi, bet eju 2023. gadā ar pilnu inerci un jūtos par to labi. Haips ir patīkama lieta, bet tam ne vienmēr vajag ticēt.

Instrumenti ft. ansis @ Bauska TASTE, foto — Mareks Gaļinovskis, 2022

Iepriekšējā gada atskatā atsaucos uz vienu senu interviju, kur izteicos, ka "izvēlos spēlēt grūtākajā līmenī", kas arī bija sarunas virsraksts, un oficiāli atkāpos no šīs savas pozīcijas. Atkārtoju treknrakstā, jo tieši tik nopietni tas ir domāts.


Gads iesākās ar Covid-19 izraisītā haosa pierimšanu, kas lika dzīves kvalitātes un tuvākās nākotnes ainai izskatīties krietni cerīgāk, nekā 2021. gadā. Atceros, ka janvāri sāku ļoti motivēts jaunradei, kas vēlāk pierima, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, kas lielā mērā arī ir bijis visa šī gada konstanti fonā rēcošais troksnis līdz pat šim brīdim. No tā pieminēšanas gan jau varētu censties izvairīties šajā manā gada atskatā, bet neredzu tam iemeslu, tā kā šis tas ar to saistītais parādīsies arī pa vidu foršajām lietām, kas šogad notikušas.

Pirmkārt — dziesmas "Labs suns", ko uzrakstījām kopā ar Eviju Vēberi, video tika nominēts Zelta Mikrofonam kā gada labākais video. Krievijas iebrukums Ukrainā notika dažas dienas pirms Zelta Mikrofona ceremonijas, kurā, starp citu, bijām domājuši ar Prāta Vētru izpildīt mūsu "Papīra lidmašīnas", kas kara kontekstā vairs nelikās tik laba ideja, tāpēc tas beigu beigās arī nenotika. Dienu pirms pasākuma ar īsu a capella "Pacel savu balsi" performanci piedalījos Ralfa Eilanda rīkotajā Ukrainas atbalsta pasākuma pie Kongresu nama. Iespējams, kaut kur jau minēju, bet plānā bija izpildīt dziesmu ar bītu, kā parasti, bet tehnisku iemeslu dēļ beigās nācās iztikt bez bīta, kas, daudzuprāt, bija laba dziesmas versija konkrētajam gabalam konkrētajā situācijā. Nākamajā dienā notika Zelta Mikrofona ceremonija, kas sajūtu ziņā noteikti bija savāda, kaut visi tur, šķiet, vismaz centās saglabāt pozitīvu noskaņojumu. Pats atceros, ka jutos vēl kā pa pusei sliktā sapnī: kovids ar visu no tā izrietošo ietekmi uz manu dzīvi, īpaši iepriekšējo ziemu, man nebija pats patīkamākais laiks dzīvē, un diezgan izteikti jutu, kā kaut kādi psiholoģiskie aizsargmehānismi cenšas mani pasargāt, ierosinot, ka varbūt realitāte tomēr ir simulācija, it īpaši tad, kad sākās karš. Pēkšņi mēs visi esam Zelta Mikrofona ceremonijā, es atkal redzu cilvēkus, šķiet, ka pat jūtos labi, bet reizē ir sajūta, ka esmu palicis nejūtīgs pret visu slikto, kas var notikt. Tajā vakarā saņēmām Zelta Mikrofonu par mūsu video klipu. Ar Eviju vēlāk nogādājām trofeju Tomam Harjo, klipa režisoram un operatoram. Un Kurts dabūja Zelta Mikrofonu par labāko repa albumu!


Martā runāju Subject: Creativity konferencē Cēsīs. Aizejot uz turieni, vēl īsti nezināju, ko runāšu, bet viss beidzās ar to, ka runāju to pašu, par ko jau sen domāju un ko jau gadiem ar savām darbībām cenšos mainīt uz labo pusi: hiphopa vietu Latvijas kultūrtelpā. Lielākajiem pārpratumiem, stereotipiem, repu latviski kā pasaules hip-hop kultūras filiāli, lokālā repa īpašo DNS, repa stigmām, neiekļaušanos līdz galam ne vienā, ne otrā disciplīnā (kultūra, izklaide, literatūra, mūzika, māksla, dzeja, deja), kaut reps un ap to mutējošā urbānā kultūra ir viens no pieaugoši svarīgākajiem un dinamiskākajiem spēkiem šobrīd. Pēc tam, kad biju to visu izstāstījis, iedevis ieskatu tajā, cik dziļi un nopietni pie mums tas viss ir aizgājis, nofinišēju ar "neviens līdz galam nesaprot, kāpēc mums nav savas radiostacijas", un tajā brīdī par to sāka brīnīties arī telpā esošie dažādu nozaru profesionāļi. Ceru, ka todien kaut ko iekustināju.

Vēl šogad reizēm piedalījos "Zvaigznāja" aktivitātēs, kas diezgan jauki ir iekustinājis sarunu par to, kā mūzikas radīšana (bīti, dziesmu teksti / reps, producēšana) mūsdienās var būt un jau ir ļoti pieejama lieta, ar ko jauniešiem nodarboties ikdienā. Gada gaitā vairākkārt pieslēdzos šī projekta aktivitātēm, parādīšos vēl kaut kur, jūs tikai, galvenais, ejiet un piedalieties, jaunieši, lai tas viss tiek arī tālāk, varbūt pat līdz tam, ka jums skolās būs studijas, kur taisīt bītus, dziedāt & repot.

26. marts — Skutelis, uztaisīja LV hiphopa vēsturi, mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā sapulcinot mūs visus uz pie AB dambja noenkurotā NOASA, kur mēs neticami aukstā marta dienā savācāmies lielākajā reperu un hip-hop kultūras personību kopā sanākšanā, kāda jebkad pie mums notikusi, lai palīdzētu savākt līdzekļus Ukrainas atbalstam. Skuteli tajā laikā internetā centās nomušīt "alternatīvās patiesības" aizstāvji, kas gribēja zināt, cik viņam par to samaksāts. Nespēja noticēt viņa un arī visu mūsu, kas piedalījās koncertā, nostājas patiesumam. Jūs varbūt nemaz nezināt, cik liels pretspiediens bija visiem Ukrainas atbalsta pasākumiem un kādus mēslus brīžiem bija jālasa soctīklos organizatoriem un tiem, kas tur piedalījās. Ja nezināt, paprasiet kādreiz Skutelim vai Ralfam Eilandam, viņi pastāstīs. Un ja nezinājāt to, tad varbūt arī nezināt to, ka pie šiem pirmajiem pasākumiem nekas neapstājās, jo gan viņi, gan daudzi citi turpināja piedalīties atbalsta procesos, t.sk. arī "reperu izsolē", kurai nesen Dod Pieci paspārnē notika arī otrā daļa.

Lai nu kā, man šis pasākums uz AB dambja iedeva dubultu ticību tam, ka mēs ar reperiem un mūsu cilvēkiem esam nācija nācijā un saliedētākā mūziķu kopiena Latvijā. Atbilstoši arī kustēšos uz priekšu, un ceru, ka jūs arī.

Ap šo brīdi gribu atgādināt, ka šī gada pavasarī mēs vēl bijām "kad beidzot būs atpakaļ koncerti" režīmā. Man pašam šobrīd grūti noticēt, cik nesen tas viss bija. Dažas īsas performances Ukrainas atbalsta pasākumos bija izņēmumi, bet reāli repa koncerti joprojām nevarēja normāli notikt. Tāpat gribu atgādināt, cik milzīga privilēģija vēl nesen šķita iespēja jebko plānot uz priekšu, ko pats biju pazaudējis uz vismaz diviem gadiem un ar visu to stresu novecojis vismaz par pieciem. Ceru nekad vairs nenonākt šādā situācijā, bet, ja arī nonākšu, šoreiz tam būšu gatavāks. Tas mentālais rūdījums ir īsts. Un paliekošs.

Atceros, ka gada sākumā nelielā iekšējā izmisumā ierakstīju tviterī kaut ko no sērijas, ka "šogad es es uztraukšos un parūpēšos par sevi, savu veselību un komfortu", un rakstīju apmēram tā, lai tas viss izstarotu ignorantu pārliecību par to, ka mums šovasar būs lieli koncerti, viss notiks, nekas neparedzams to neizjauks, man samaksās manus plānotos honorārus un pēkšņi mana dzīve vairs nebūs uz mūžīgas sabrukšanas robežas. Lieki teikt, ka tā pārliecība tobrīd bija pilnīgi simulēts wanna-be manifestācijas pakaļdarinājums, un negribu pat domāt, kā būtu, ja šī vasara nebūtu izvērtusies tā, kā tā izvērtās.

Bet pirms vasaras — anša Discord.


Gribu pateikt milzīgu paldies visiem, kas nenoraustījās no šī kādam, iespējams, nelielā tehnoloģiskā sliekšņa, ar to domājot jaunas platformas iepazīšanu un tās implementēšanu savos ikdienas informācijas patēriņu paradumos. Šobrīd jāsaka, ka šaubos, ka tur ir kāds, kas tur ir pavadījis ilgāku laiku un nejūtas labi par to. 2022. gada aprīlī es iedarbināju šo nelielo eksperimentu, tagad tur esam gandrīz 1000 cilvēku un pa visiem liekam kopā jaunu balvu — 5% ORDENI —, ko janvārī pasniegsim tiem, kas iegūs lietotāju lielāko atbalstu kādā no 20+ nominācijām, visas no kurām ir saistītas ar LV repa scēnu un cilvēkiem tajā. Skaidrs, ka interneta vidē tas šobrīd ir viens no centrālajiem punktiem, kurā turēt roku uz LV hiphopa pulsa, un par to paldies krutajiem cilvēkiem, kas paši tur ikdienā ģenerē un dalās ar interesantu saturu, diskutē par lietām un principā iegūst labāko iespējamo izglītību par LV repa skatuvi, kāda attālinātā veidā šobrīd ir iespējama. Bučas kompetentākajiem un gudrākajiem fanātiem Latvijā, man ļoti patīk ar jums parunāties un paklausīties jūsu ieteikto muzonu, es jūs mīlu un es jūs apprecēšu.


OK, tālāk mani uzaicināja uz influenceru balvu. Es domāju, ka mani tur paaicināja dēļ ansis.co mailing-lista un manas oriģinālās pieejas personiskajai komunikācijai ar savu auditoriju wink wink, bet tas vairāk bija instagram sekotāju skaita un kvalitātes dēļ. Zaudēju, bet paliku tur patusēties kādu brīdi, forši bija, otrreiz gan nav vērts piedalīties vai pat uzvarēt, nav mana tēma, no tā īsti nepropagandējās nekas, kas man ir svarīgs. Vēl viens secinājums — tas noteikti ir specifisks burbulis ar savām iekšējām intrigām un aktualitātēm, līdzīgs mūsējam.

Kaut kad maijā aizbraucu uz darba nedēļu līdz Kashuka laukiem. Arī, protams atpūtāmies, bet tā — strādājām. Kādreiz varbūt atcerieties par šo, jo no tā kaut kas sanāks, tikai atkal jāgaida, kā jau uz visu.

Šajā brīdī sākās #reperuvasara, par kuru jau uzrakstīju šeit. Parasti būtu pietaupījis to visu gada atskata garajam rakstam, bet apstākļi prasīja to visu sahaipot vēl vairāk un uzrakstīt par to jau ātrāk. Rīgas maratons Daugavas krastmalā, Rīgas Praids Vērmanes dārzā, jau pirmajā gadā absolūti leģendārā "STRAUME22" Līgatnē, "Ogle" Siguldā, pirmais Rīgas "Positivus" Lucavsalā, kur biju vienīgais latviešu izpildītājs uz lielās skatuves līdzās reāliem pasaules grandiem (izlasiet reperu vasaras rakstā, ko es tur satiku un kam beksteidžā parādīju savu baslīniju, un no kā saņēmu komplimentus par bītiem, ja neesat lasījuši), Zelta Mikrofona laureātu koncerts, tad Summer Sound lielā skatuve Liepājas saulrietā, tad divi Prāta Vētras koncerti, viens Venstpilī, un viens giga šovs Rīgā, Mežaparka estrādē 45K galvām, kuros pieslēdzos kā viesmākslinieks. Savu reperu vasaru simboliski noslēdzu ar solo koncertu Andrejostas Kvartālā, ar kuru knapi tiku galā, bet kur bija, manuprāt, visu laiku iespaidīgākais iesildītāju line-up & performance, vismaz manā koncertā noteikti. Un šis viss — pēc pavasara, kurā nespēju noticēt, ka koncerti patiešām notiks. Priekš kam man tādi rollercoarsteri bija vajadzīgi, es nezinu, es toč neko tādu neprasīju nevienam. Jums tas neliekas pizģec…? Kāds sakars??


OK, reperu vasara — šmeperu švasara, bla bla bla,

tālāk bija rudens. Jūs zinājāt, ka es 1. septembrī repoju savā skolā? …Tagad zināt.


Vēl es piedalījos Raimonda Paula mūzikas koncertā Daugavas stadionā, kura āfterī tik labi atpūtos, ka mana kondīcija tajā vakarā kopš tās dienas ieguva nosaukumu "Raimonds Pauls", tāpēc — jāuzmanās āfteros, citādi var sanākt Raimonds Pauls.


Rudenī vēlreiz aizbraucu muzikālā nometnē ar Kashuku & Aleksi, pastrādājām. Ap to brīdi sāku nedaudz saprast, cik iekšā vēl ir milzīgs saspringums no visa, ko nācies pārdzīvot pēdējos gados, un ka tas kaut kā veselīgi jādabū no sevis laukā.


Tāpēc izbraucu rudenī uz Tenerifi, ciemos pie Eda & Maijas, vēlāk vēl atbrauca Arčijs ar Anniju. Reāli mēs tusējām ar Riekstu Armiju Kanāriju salās. Tas bija tik labi. Manā vecumā tas gan jau var nešķirst nekāds flex, bet es reāli nekad nebiju izjutis to kontrastu, kad no vēsās Latvijas izkāp citā klimatā. Kāpēc tā? Jo visu laiku biju aizņemts, esot reperis, un agresīvi un pašdestruktīvi cenšoties ar neko citu nepelnīt naudu, lai sevi ar izsalkumu motivētu censties vairāk un vairāk, kā idiots. Es it kā neesmu pavisam duraks, varētu darīt arī daudz ko citu, ar ko pelnīt naudu, bet spītīgi nedarīju. Ar šādu pieeju, protams, šo to sanāk un sanāks upurēt "mākslas vārdā", bet beigu beigās es par savu repa (WTF!) naudu aizbraucu atpūsties uz siltajām zemēm un februārī braukšu vēlreiz uz citu siltu pasaules pusi, jo acīmredzot ir pienācis tas laiks manā repa karjerā (vairs nerakstīšu šo vārdu salikumu pēdiņās), kad varu tādas lietas atļauties. Ja jūs zinātu, cik man ļoti smadzenes centās iestāstīt, ka man par šo būtu jājūtas vainīgam. Laikam tāpēc, ka neatceros pēdējo reizi, kad pirmkārt nopietni parūpējos tikai pats par sevi un savu labsajūtu. Ļoti nepierasti. Un ja jūs zinātu, cik daudz labāk ir atpūsties pie okeāna, kad tu šo sapni esi uztaisījis no bītiem un uzrakstījis ar tekstiem. Daži no jums zina, cik daudz pūļu un gribasspēka var prasīt tas, ka arī pašos bomzīgākajos un depresīvākajos momentos jāpaliek uzticīgam kaut kādiem saviem ideāliem, kas citiem varbūt nenozīmē vispār neko. Un daudzi no jums nezina, ka manā un gan jau arī daudzu manu kolēģu prātā kaut kas šāds vēl nesen bija burtiski neiespējami — mazā valstī mākslas/skatuves nozarē darīt tā un to, kas patīk, un nebūt konstantā straglā pa dzīvi. Varbūt LV repā "viss ir slikti" un "mūs neviens nesaprot" vairs nebūs centrālais autentiskais šīs mākslas formas naratīvs?

Tas, ko es ar šo visu gribu pateikt — viss, tālāk apgaroti motrepošu tikai par to, ka vajag sekot saviem sapņiem un viss izdosies, izlemts, paldies visiem jums un paldies hip-hop karmai. 2023!!!


OK, man sāk apnikt rakstīt. Ko es vēl paspēju šogad izdarīt?

Biju aizgājis uz R.2.Ģ. parunāties ar Kapteiņa Reiņa skolēniem par repu, tas bija forši. Iznāca arī (tikai) pāris dziesmas ar manu dalību — Ivana "Laba diena" ar mani & Pionieri no albuma "Ceļojums uz rajonu" un "Dzīvnieki" no Stepa "Slikc sunc", ar ko arī pāris reižu kāpām uz skatuves & uzstājāmies TV. Vēl mēs ar "Pīles" video bijām iekļauti IFF Baltijas labāko mūzikas video programmā.


Tad es šogad vēl uzrakstīju spoken-word gabalu "Spēka vārdi" LMT reklāmai, kurā arī nofilmējos, kas bija, šķiet, pirmā reize, kad kā mākslinieks jutos pilnīgā komfortā reklāmas jomā, vēl viena gandrīz neticama pieredze šogad. Pret reklāmu lielākoties esmu alerģisks, bet šeit aģentūra & LMT bija tik saprotoši, ne-influencerīgi noskaņoti un cieņpilni pret manu māksliniecisko vīziju, ka nevarēju tam noticēt. Paldies <3

Vēl, protams, šogad lielais notikums LV hiphopā bija Gustavo koncerts Arēnā. Pagājušogad tas cilvēkiem būtu izklausījies kā joks, šogad tā jau bija realitāte. Beidzot!!! Tas, ka varēju tur būt uz skatuves, bjia absolūts kosmoss: pa ilgiem laikiem koncertā jutos kā tas 15gadnieks, kurš pārklausījies un neveselīgi daudz iedvesmojies no Gustavo tiktāl, ka pilnīgi pārdroši ļauj tam visam veidot savus uzskatus par dzīvi un pasauli sev apkārt.


Gada noslēgumā palaidām NC2022-12 — vienīgo gada Netīro Cilpu merča dropu. Mazāko no visiem līdz šim, dārgāku, nekā būtu gribējies, bet viss izskatās tik labi, ka negribu sev neko pārmest. Ļoti kruta jūs redzēt koncertos & storijos ar merču, par kuru mēs visi lepojamies. Katrs apģērba gabals no šī mazā metiena ir īpašs, gan jau jūtat to paši.


Rakstīju šo visu vēl pagājušajā gadā, paralēli gatavojoties diezgan steigā izziņotajam Vecgada vakara koncertam pie Kongresu nama. Tā kā tas sākās vēl 2022. gadā (23:50), izdomāju, ka to jāiekļauj šajā atskatā. Pēdējā dziesma, ko pūlis pie Kongresu nama dzirdēja 2022. gadā, bija "Pīle", bet pirmā 2023. gadā — "Jauni un bagāti". Man dažreiz ir žēl, ka starp repa šovu apmeklētājiem vairs nav parāk daudz to repa fanātu, kas nāca uz koncertiem pirms 10+ gadiem, lai kopā ar mums sajustu to kontrastu, kur mēs tagad esam un kur ar šādu kustību varam nonākt. Šobrīd ir tik super izteikti jūtams, kā mainās atmosfēra, sabiedrības un kultūrvides izpratne par to, kur likt tādus kā mūs ar 181h, un es nevaru sagaidīt, cik tālu mēs šo visu būsim aiznesuši vēl pēc 5 gadiem. Manuprāt, mēs esam pāri kritiskajam slieksnim, šī bumba jau pati ripo no kalna, pateicoties tam, ka mēs pa visiem to tur uzvēlām, un man pat nebūs žēl, ja visi, kas to izbaudīs nākotnē, to visu uzskatīs par pašsaprotamu, jo pats konstanti jūtu, kā tas viss personīgi man dod atpakaļ. Tas nav tikai mūzikas dēļ, bet mūsu visu — to, kas to radīja, kas producēja, organizēja un izplatīja, to, kas to apmeklēja, pirka biļetes un citādi atbalstīja, un arī to, kas par to prata runāt, skaidrot un par to atgādināt kā īpašu, svarīgu parādību. No tā, ko mēs ilgtermiņā esam dabūjuši gatavu, Latvijas mūzikas un mākslas mazās scēnas varētu daudz ko mācīties. Lepojos ar to & aicinu arī jūs darīt tāpat, it īpaši visus fanātos no vecajiem klubu tusiem, kas atcerās, cik pieticīga bija mūsu kopējā mentalitāte par šo mazo mākslas nišu. Šo "subkultūru". Lieku visas likmes uz mums un arī tiem, kas nāks pēc mums, un jūsu vietā darītu tāpat.


Ja jums sanāk laiks, pārlasiet pa diagonāli manu pagājušā gada atskatu. Pašam brīžiem gribas aizmirst, kādā bezcerīgā noskaņojumā pagāja pēdējie pāris gadi, bet tur to var just krietni vairāk, nekā varēju iedomāties. Tas man palīdz vēl nedaudz vairāk novērtēt to nosacīto stabilitāti, pie kuras šogad līdzās kara un nāves klātbūtnei sanācis tikt.

Paldies jums visiem par 2022., laimīgu Jauno gadu visiem labiem un potenciāli labiem cilvēkiem. Slavu un izturību Ukrainai.

bottom of page